Zvaigžņu mānija [1]
Jānis Freimanis, «Apollo»
Pirmdiena, 11. februāris (2008) 19:23
Aizvadītās nedēļas nogalē televīzijas ekrānos jau otro nedēļas nogali pēc kārtas varējām vērot basketbolistu «Zvaigžņu spēli». Pirms nedēļas acis žilbināja Baltijas mēroga groza bumbas meistari, bet sestdien savu vārdu zvaigznēs ierakstīja arī pašmāju basketbolisti.
Visnotaļ interesants pasākums gan pašiem sportistiem, gan arī līdzjutējiem. Tomēr kaut kas šajā vārdu savienojumā «Zvaigžņu spēle» neļauj vakaros iemigt laicīgi. Nepārtraukti prātā grozās «Dejo ar zvaigzni», «Dziedi ar zvaigzni», «Divu zvaigžņu» un pēdējā laikā arī «Zvaigžņu lietus» rēgi. Šādos brīžos šo rindu autors jūtas nedaudz apmulsis, jo šķiet, ka Latvijā zvaigzne nav tikai tas, kurš no rīta pamostas, nomazgājas, aiziet uz darbu, bet, pārnākot mājās, pēc vakariņām dodas pie miera. Acīmredzot Latvijā (būsim vēl precīzāki - Rīgā) zvaigžņu ir tikpat daudz kā pie Holivudas debesīm, un Laurim Reinikam nemaz nav jāsteidz iekarot Amerika. Nav jēgas iedziļināties kā «zvaigznes» tiek atlasītas pārējos šovos, taču tiem precīzāks nosaukums būtu «Zvaigžņu fabrika», jo reizēm spīdekļu tēlus sākam atpazīt tikai pēc piektā raidījuma, lai nedēļu pēc šova atkal aizmirstu. Tomēr tā vien šķiet, ka Latvijas basketbolā «zvaigžņu mānija» sit visaugstāko vilni.
Nu labi, saprotams, ka mūsu platuma grādos nekad nebūs ekvivalentu NBA «zvaigznēm». Un runa pat nav par meistarības līmeni, bet par popularitāti sabiedrības vidū. Visu cieņu cilvēkiem, kas šo pasākumu uztur pie dzīvības, taču stipri apšaubu, vai kaut pusi no sestdienas «Zvaigžņu spēles» dalībniekiem zināja visi «Arēna Rīga» tribīnēs sēdošie basketbola līdzjutēji. Vārdiņš «zvaigzne» pēdējo gadu laikā tiek mētāts pa labi un pa kreisi gluži kā savulaik Trīszvaigžņu ordeņi. Un beigās tas jau sāk asociēties nevis ar kāda īpaša cilvēka statusu sabiedrības acīs, bet gan pamatīgu lētuma piegaršu. Piekrītu, ka latviešiem pašapziņu nepieciešams celt augstākā līmenī. Taču varbūt to vajadzētu darīt izdomājot ko oriģinālu un realitātei atbilstošu, nevis katram šovam piekabinot aizokeāna burvju vārdiņu «zvaigzne» dažādos locījumos. Sāk jau pārvērsties par farsu.
