Šodien portālā

Intervijas

Sidney Crosby

Foto: EPA/AFI

Sidnijs Krosbijs pēc gūtajiem uzvaras vārtiem klasiskajā spēlē Ņujorkas stadionā pret Bufalo «Sabres»

Skatīt attēlu pilnā izmērā

Sidnijs Krosbijs par dzīvi hokejā un hokeju dzīvē

«Apollo», pēc ārzemju preses materiāliem
Trešdiena, 9. janvāris (2008) 14:32

Aizvadītā gada nogalē plaši pazīstamais Kanādas hokeja izdevums «The Hockey News» piedāvāja iespēju līdzjutējiem uzdot jautājumus vienam no šībrīža labākajiem hokejistiem — Pitsburgas «Penguins» līderim Sidnijam Krosbijam. Piedāvājam gan nopietnus jautājumus un nopietnas atbildes, gan vienkārši interesantus jautājumus un godīgas atbildes.

— Kad «Penguins» komandai izdosies izcīnīt Stenlija kausu, ko tu darīsi ar trofeju?

— Esmu par to domājis. Ja man radīsies šāda iespēja, acīmredzot atvedīšu kausu uz dzimto pilsētu, un mēs ar draugiem uzspēlēsim ielas hokeju. Agrāk to esam darījuši neskaitāmas reizes, taču tagad spēlēsim par īsto Stenlija kausu. Pēc tam droši vien nogādāšu trofeju uz vecāku mājām un, iespējams, arī vietējo slimnīcu.

— Ja tava dzīve būtu atkarīga no uzvaras hokeja laukumā, kurus divus malējos uzbrucējus, aizsargus un vārtsargu tu izvēlētos savā maiņā?

— Tas ir ļoti grūts jautājums. Vienā malā izvēlētos Deniju Hītliju, bet otrā — Džeromu Iginlu. Aizsardzībā izvēlētos vienu, kurš ir tendēts uz uzbrukumu, bet otru, kurš ir fiziski spēcīgs. Tādējādi, visticamāk, tie būtu Skots Nīdermaijers un Kriss Prongers. Nav nekā labāka par šiem puišiem, lai gan arī Niklass Lidstrēms un Sergejs Gončars būtu laba izvēle. Vārtos liktu Roberto Longo.

— Ko dari savā brīvajā laikā, un kā atgūsti laukumā iztērēto enerģiju?

— Reizēm aizeju uz kinoteātri vai vienkārši atpūšos mājās. Kad esmu Pitsburgā, tad patiesi vēlos būt mājās. Mums sanāk tik bieži pārbraucieni no pilsētas uz pilsētu, ka starp šiem ceļojumiem vienkārši gribas pabūt mājās, jo bieži tādas iespējas nerodas. Bet vispār esmu filmu piekritējs, tādēļ nereti kopā ar pāris puišiem pēcpusdienā aizejam uz kinoteātri.

— Kā juties, kad Veins Greckis tevi nosauca par viņa gaitu turpinātāju NHL?

— Protams, biju ļoti pārsteigts. Nebiju to gaidījis, taču neuzskatu, ka tas ietekmēja manu domāšanu un attieksmi pret spēli. Tas varēja notikt, jo šos vārdus bija teicis izcilākais hokejists pasaulē, tomēr es centos no tā norobežoties un slavināšanu pataupīt nākotnei.

— Neskaitot ģimeni un hokejistus, kurus cilvēkus vēl tu apbrīno?

— Golferi Taigeru Vudsu. Es patiesi apbrīnoju viņa spēli, turklāt viņš ir lieliski izkopis savu tēlu. Viņš dominē savā sporta veidā, un mūsdienās tas negadās bieži. Skatoties uz Rožē Federeru (teniss) un Vudsu, var redzēt viņu dominanti konkrētajā sporta veidā.

— Ja būtu pretinieku komandas galvenais treneris, kā ieteiktu spēlētājiem neitralizēt Sidniju Krosbiju?

— (Smejas.) Man tagad jāmelo. Jebkuram spēlētājam ir grūti, ja pret viņu spēlē fiziski un neļauj ieskrieties. Ja labam spēlētājam dosi laiku, viņš to centīsies izmantot pēc iespējas lietderīgāk. Es teiktu, ka spēlēt atlētisku hokeju ir labākais variants.

— Kā tev šķiet, vai NHL attīstās pareizajā virzienā?

— Domāju, ka jā, kamēr vien saglabāsies šādi tiesnešu traktējumi par pretinieku kavēšanu. Man tas ir ļoti svarīgi, jo īpaši manā pirmajā sezonā. Bija daudz gūto vārtu, un bija prieks spēlēt, taču arī turpmāk šīm svilpēm jābūt konsekventām. Tiklīdz pretiniekiem atļauj aizsardzībā darboties ar nūju un sākas ķeksēšana un turēšana, ir grūti parādīt savu labāko sniegumu. Uzskatu, ka tagad spēle ir kļuvusi skatāmāka, un, kamēr vien tiks ievēroti šādi noteikumi, hokejs būs aizraujošs.

— Vai pirms došanās laukumā izpildi kādu rituālu?

— Jā, pirms katra mača daru vienu un to pašu. Ēdu vienā un tajā pašā laikā, vienu un to pašu maltīti — vistu un makaronus. Man patīk iziet uz ledus aptuveni divarpus stundas pirms spēles sākuma. Tad es nesteidzoties notinu savas nūjas, bet 45 minūtes pirms iesildīšanās mums ir komandas sapulce.

— Man ir septiņi gadi. Cik bieži tu biji uz ledus manā vecumā, un kā trenējies, kad ledus nebija pieejams?

— Septiņu gadu vecumā nedēļā bija divi treniņi un viena spēle. Ārpus treniņu laika katru dienu kopā ar draugiem spēlēju ielu hokeju. Nezinu, vai to varētu pieskaitīt treniņiem, taču to mēs darījām. Nebija daudz dienu, kurās vispār nespēlējām hokeju. Kaimiņos bija daudz puišu, un visi gribēja spēlēt. Spēlēju arī hokeju ar bumbiņu un pat savas mājas pagrabā.

— Pret kuru NHL komandu un hokejistu tev visvairāk nepatīk spēlēt, un kāpēc?

— Pret Ņūdžersijas «Devils» allaž ir grūti spēlēt. Viņi ir aizsardzības tipa komanda un neļauj pretiniekiem ieskrieties. Turklāt fakts, ka mēs sezonā pret viņiem spēlējam astoņas reizes, liek būt vēl piesardzīgākam. Šajos mačos jau iepriekš zini, ka tev netiks dots daudz brīva ledus. Ļoti grūti ir spēlēt pret Džonu Madenu («Devils») — viņš lieliski pieprot savu darbu kā uzbrucējs ar aizsardzības funkcijām, kurš arī pie pretinieku vārtiem ir ļoti bīstams.

— Ja mačs nonāk līdz pēcspēles metienu sērijai, kuru vārtsargu tu vismazāk vēlētos redzēt pretinieku vārtos?

— Nevēlos nevienu izcelt, jo viņš par to uzzinās un man būs pret viņu jāspēlē... Nu labi, teikšu — Martins Brodērs, jo viņam ir milzīga pieredze. Viņš ir uzvarētājs, kuru nevar iebiedēt.

— Reiz izteicies, ka vienīgais, no kā baidies, ir tavs labākais draugs Džeks Džonsons. Vai tāpēc, ka viņš ir uzbrucējus iznīcinošs spēks aizsardzībā vai vienkārši bīstami traks?

— Es teiktu, ka reizēm viņš ir bīstami traks. Viņš ir fiziski spēcīgs puisis, kurš divreiz nedomā, vai un kā lietot spēka paņēmienu. No tā ir jāuzmanās. Taču nevar aizmirst arī par viņa iemaņām uzbrukumā, jo viņš ļoti labi kontrolē ripu.

— Kuru individuālo NHL rekordu tu visvairāk gribētu labot?

— Neesmu par to domājis. Kāds ir rekords izcīnīto Stenlija kausu skaita ziņā? (Anrī Rišārs — 11.) Es labprātāk uzlabotu šo sasniegumu. Gribētu pārspēt vienā sezonā sakrāto punktu rekordu, taču nedomāju, ka man tas izdosies. Manuprāt, iespaidīgākais ir Mario Lemjē rekords — vienā spēlē gūti pieci vārti dažādās situācijās. Domāju, ka cilvēki neapzinās, cik grūti ir ko tādu paveikt... Raidīt ripu tukšos vārtos, gūt vārtus mazākumā, vairākumā un vienādos sastāvos, kā arī realizēt soda metienu. Kaut ko tādu vairs neredzēsiet. Arī Veina Grecka 50 vārti 39 spēlēs ir neticams sasniegums.

— Mario Lemjē un Jaromīram Jāgram bija noauguši gari mati, kad «Penguins» 90. gadu sākumā divreiz izcīnīja Stenlija kausu. Vai arī tu esi nolēmis audzēt garākus matus, lai komanda varētu pacīnīties par trofeju?

— (Smejas.) Ja tas ko mainīs, noteikti audzēšu garākus matus nekā parasti. Nezināju, ka tur slēpjas panākumu atslēga. Daudziem hokejistiem patīk spēlēt ar gariem matiem, un arī es pacentīšos, lai tie būtu pietiekami gari. Kā Raienam Smitam? Nē, tik garus gan nevēlos. (Smejas.)

— Patlaban esot pasaules hokeja «sejai», vai kādreiz esi prasījis padomu Veinam Greckim šā tēla iznešanā sabiedrībā?

— Nē, nekad ar viņu to neesam pārrunājuši. Esmu ar viņu ticies tikai divos dažādos gadījumos. Manuprāt, katram savas lietas jākārto pašam. Nejūtos tā, it kā viņš būtu nodevis man stafetes kociņu. Priecājos, ka spēju piesaistīt līdzjutēju uzmanību, taču līgā ir vairāki spēlētāji, kuri piesaista uzmanību un palielina hokeja popularitāti.

Reklāma