Par grābekļiem, mentalitāti un paaudzēm [36]
Jānis Freimanis, «Apollo»
Ceturtdiena, 6. septembris (2007) 16:33
«Pabellon Municipal San Pablo» arēnā Seviljā skan portugāļu izcelsmes popdziedātājas Nellijas Furtado dziesma «Forca». Bet Latvijas izlase minūtes pārtraukumā apspriežas, kā nezaudēt ar 16 punktu starpību Portugāles izlasei. Vai tādām bija jābūt mūsu komandas pēdējām minūtēm Eiropas čempionātā, kurš tika iesākts ar lielisku spēli un pelnītu uzvaru pār horvātiem? Noteikti, nē. Neveiksmes analīze lai paliek treneru un basketbola speciālistu ziņā, taču fakts ir skarbāks par skarbu - trešo reizi pēc kārtas Latvijas basketbolisti kontinenta finālturnīru pamet brīdī, kad svētki tikai sākas. Latviešiem ir labs teiciens: nāks lielāki s***, šitie aizmirsīsies. Tā jau vien ir, jo kurš gan vairs tagad sēros par ebreju grābekļiem? Tagad grābeklim ir jauns kāts un tā ir Portugāle. Tomēr būtiskas atšķirības nav, jo trieciens pa pieri ir tikpat sāpīgs.
Nu nav kaut kas kārtībā ar latviešu mentalitāti. Varam uzkāpt Everestā, bet paklūpam, aizķeroties aiz durvju sliekšņa. Un, ja vien šāds niķis būtu tikai basketbolistiem. Nav pagājis pat pusgads, kopš no pasaules čempionāta nokārtām galvām atgriezās Latvijas hokejisti, kuri apakšgrupas pēdējā mačā paspēlēja itāliešiem. Par futbolistu flegmatisko spēli nu jau gandrīz gada garumā labāk neatgādināt, pretējā gadījumā Latvijas līdzjutējam piemetīsies mazvērtības kompleksi. Nu nevaram mēs vinnēt tos, kuri ir jāvinnē. Acīmredzot to neļauj mūsu mentalitāte. Gaužamies, ka iet slikti, tad sakožam zobus, izturam un beigās ir labi. Bet, kad ir labi, tad sāk šķist, ka neesam to īsti pelnījuši un neapzināti daram visu, lai atgrieztos sākumā, kur laikam jau nemaz tik slikti tomēr nebija.
Pirms turnīra vairāki Latvijas treneri norādīja, ka šī izlase ir sasniegusi to vecumu, kad Eiropā jāsāk ne tikai riet, bet arī kost (lūdzu, bez divdomībām). Pēc pirmajām divām spēlēm jau šķita, ka komanda ir nobriedusi kam vairāk, jo spēlēja ja ne labāk, tad citādāk nekā iepriekšējos čempionātos. Tomēr galarezultāts ir nemainīgs. Kļūstot nedaudz māņticīgs, šo rindu autors atminas, ka pāris vasaras pirms 2001. gada asotās vietas Turcijā, konkrētā valstsvienības sastāva līderi ar kāda ļoti labi zināma Latvijas basketbola tēla vārdiem jau bija norakstīti. Lai gan lielākā daļa šī izlases modeļa spēlētāju ir salīdzinoši jauni, varbūt tomēr derētu atkārtot teicienu par «zudušo paaudzi». Vienreiz tas jau nostrādāja.
