Kvalifikācijas turnīra paģiras [7]

Jānis Freimanis, «Apollo»
Otrdiena, 23. septembris (2008) 14:05

Latvijas valstsvienības basketbolisti pagājušajā nedēļā kvalificējās Eiropas čempionāta finālturnīram un jau piekto reizi pēc kārtas dosies samērot spēkus ar kontinenta spēcīgākajām komandām. Diemžēl vai par laimi pozitīvais šajā kvalifikācijas ciklā bija tikai rezultāts. Tik tuvu netikšanai uz finālturnīru Latvijas izlase nebija bijusi jau sen. Un pats bēdīgākais — tieši komandas snieguma dēļ, nevis tāpēc, ka nepaveicās ar apakšgrupu.

Nevarētu pat teikt, ka spēle negāja no rokas. Visa kvalifikācijas turnīra laikā neradās pārliecība, ka spēlētāji patiesi saprot, ko konkrētās epizodēs galvenais treneris Nenads Trajkovičs no viņiem vēlas sagaidīt. Ierastais latviešu «skrien un met» basketbols bija iznīdēts, bet tā vietā komanda centās spēlēt lēnu un pozicionālu uzbrukumu ar spiedienu uz groza apakšu.

Tā arī nespēju saprast, kā izpaudās Trajkoviča teiktais par gados jauno komandu, kura spēlēs ātru basketbolu. Tik daudz piespēļu soda laukumā Latvijas izlases izpildījumā vēl nebija gadījies redzēt, tāpat kā tik maz ātro vai vismaz pusātro uzbrukumu. Cik gan ilgs laiks trenerim bija nepieciešams, lai «izpīpētu», ka nav mums tik daudz individuāli spēcīgu spēlētāju, lai paļautos uz spēli «viens pret vienu».

Tā vien šķiet, ka Trajkovičs latviešiem vēlas iemācīt pie pusdienām alus vietā dzert vīnu. Nepameta sajūta, ka basketbolisti paši labprātāk spēlētu (turklāt mācētu) Latvijas izlasei raksturīgo basketbolu. Tieši ar ātro spēli mēs varējām pārsteigt spēcīgos pretiniekus. Neticu, ka ar pašreizējo izlases sastāvu, spēlējot lēni, ir iespējams pieveikt Horvātijas, Lietuvas un Krievijas izlases, kā tas izdevās pirms gada. Turklāt arī tādi centri kā Andris Biedriņš un Kaspars Bērziņš noteikti labāk jūtas ātrā spēlē.

Domāju, ka lielākā daļa līdzjutēju piekritīs — Latvijas izlase rādīja acij netīkamu basketbolu. Vienīgi Biedriņš un Kristaps Janičenoks (ja pieveram acis uz neraksturīgi daudzajām kļūdām) spēja pielāgoties šādai spēlei. Un pagalam trūkst ticības tam, ka pēc gada sagaidāmas pozitīvas pārmaiņas. Vienīgi tādā gadījumā, ja Trajkovičam kāds pačukstēs priekšā, kā labāk izmantot valstsvienības spēlētājus.

P.S. Kā nelielu piebildi pēdējam teikumam gribas uzdot jautājumu: pa kādām karjeras kāpnēm var nonākt līdz Latvijas valstsvienības trenera amatam? Neapstrīdu, ka Edmunds Valeiko karjeras laikā uzkrājis basketbola gudrību vācelīti, taču vai tiešām pēc pusgada Gulbenē viņš jau ir gatavs Latvijas izlases trenera darbam? Saprotu, ka zemā atalgojuma, milzīgā darba un salīdzinoši niecīgās slavas dēļ bijušie basketbolisti nopietni neapsver domu par darbu ar jaunatni, taču kaut neliela pieredze trenera darbā jāuzkrāj vienalga kādā līmenī.

Reklāma