Mareks Leitis: «Ārpus trijnieka palikt nevēlos»

«Apollo»
Otrdiena, 11. marts (2008) 13:05

«Arēna «Rīga»» 22. martā uzņems Starptautiskās spēkavīru sacensības «Riga Grand Prix 2008», kurās piedalīsies 16 stiprinieki no Eiropas un pasaules valstīm. Latviju šogad pārstāvēs četri spēkavīri — Mareks Leitis, Andris Leiškalnieks, Mārtiņš Skujenieks un Agris Kazeļniks, un šoreiz piedāvājam «Apollo» portāla lasītājiem interviju ar Leiti.

— Bērnībā zēni sapņo kļūt par policistiem vai ugunsdzēsējiem. Kāds bija tavs sapnis?

— Es pat īsti nezinu. Man šķiet, ka nebija nekas īpašs. Varbūt par kosmonautu vēlējos kļūt. Zinu, ka par policistu noteikti ne, jo tajā laikā jau vispār bija milicija.

— Kā kļuvi par spēkavīru? Varbūt tevi skolā kāds apcēla vai varbūt pats biji sētas lielākais huligāns?

— Nebiju nekāds bosiks, un skolā drīzāk mani apcēla. Iesākumā sāku braukāt pa stieņa spiešanas mačiem. Šķiet, 2001. gadā sapazinos ar spēkavīru sacensību organizatoru un tā pamazām pats pievērsos šim sporta veidam. Sākumā tas nebija apzināts mērķis, uz kuru gāju. Pamēģināju pirmo reizi — sapratu, ka daudz kas ir par maz darīts, pietrūkst fiziskās sagatavotības. Bija jāsāk vairāk trenēties.

— Kā tu uzturi sevi formā?

— Agrāk nepieturējos pie stingra režīma, bet tagad gan man pieci treniņi nedēļā. Brīvu dienu nav, un brīvdiena skaitās tad, kad eju uz darbu. Attiecībā uz ēšanu nav stingrs režīms, kalorijas katru dienu neskaitu. Ēdu, ko vēlos un cik daudz vēlos. Vitamīni un proteīni gan jālieto ikdienā. Braucot uz darbu, gribot negribot jāņem līdzi.

— Vai tev ir kādi rituāli, ko veic pirms sacensībām, lai viss izdotos?

— Esmu dzirdējis, ka citi piekopj māņticīgas izdarības. Piemēram, nedzen bārdu pirms sacensībām vai vienmēr brauc vienās biksēs. Es pirms sacensībām vienmēr nodzenu matus. Jā, laikam jau tomēr ir kaut kāda māņticība.

— Kā ir ar popularitāti? Vai tā ir kļuvusi lielāka, varbūt ir lielāka atsaucība no sieviešu puses?

— Nevaru izteikties par sieviešu atsaucību, citādi mājās būs kašķis. (Smejas.) Bet ar popularitāti nav tik traki. Pēc sacensībām, kad tās pārraidītas televīzijā, daudzi teic, ka esot mani redzējuši. Rīgā jau daudz cilvēku, kurš tad uz ielas kādu ievēro? Visi kaut kur skrien savās darīšanās. Tie, kas par to interesējas, tie jau mani pazīst.

— Cik svarīgas tev ir gaidāmās sacensības un uzvara?

— Nu, vēlos jau, protams, iegūt pirmo vietu. Nav jau tā, ka tas ir pats svarīgākais — būt pirmajam, bet ārpus trijnieka negribas palikt. Tieši sacensību diena ir man svarīga, jo tā ir mana ikdiena. Es visu laiku trenējos. 

— Vai tu arī kādu trenē un gatavo sacensībām, varbūt vēlāk plāno tam pievērsties?

— Šajā sporta veidā ir ļoti sarežģīti kādu trenēt, nav jau daudz to gribētāju. Cik tad mēs tie spēkavīri esam? Tikai amatieru daudz. Ir tādi, kuri pamēģina, bet saprot, ka par smagu. Jo nevar atnākt uz sporta zāli un vēlēties pēc mēneša kļūt par spēkavīru. Ir nepieciešami vismaz divu trīs gadu ilgi treniņi pirms tam. Ir jau tādi, kuri it kā ir ļoti stipri, bet, kad runa ir par konkrētiem sacensību posmiem, tad saprot, ka tomēr nevar to izdarīt.

— Kuri sacensību posmi tev padodas vislabāk?

— Pavisam ir seši sacensību posmi, četri ir obligātie un divi mainās katru gadu. Man, protams, patīk tie, kurus es varu paveikt. Bet vispār man ar turēšanu iet labi. Kad biju Somijā, par pussekundi uzvarēju igauni, kurš skaitās viens no stiprākajiem. Viņš bija sašutis — kā tas tā var būt?

— Kādi ir tavi līdz šim lielākie sasniegumi?

— 2003. gadā paliku otrais Eiropā stieņa spiešanā. 2005. gadā pirmais Latvijas spēkavīru sacensībās, 2006. gadā — trešais. Bet toreiz vieta tika dalīta starp otro un trešo, pirms tam biju izlaidis vienas sacensības, tāpēc saņēmu mazāk punktu. Esmu bijis septītais Baltijā, bet tur bija tāda konkurence! Gandrīz kā pasaules čempionātā. Tur piedalījās labākie no visas pasaules, principā pirmās sešas vietas jau bija iepriekš zināmas. Pagājušajā gadā biju astotais Rīgā. Šogad vajadzētu mērķēt uz pirmo vietu. Bet to jau visi vēlas.

— Kādas ir attiecības ar konkurentiem?

— Labas. Nav baigās konkurences, neviens šķībi uz tevi neskatās, un visi draudzīgi turas kopā. Nav jau mūsu, spēkavīru, tik daudz. Ja vajag kādam kaut ko aizdot, tad bez problēmām. Bet tā nav tikai pie mums, arī citu valstu sacensībās nav tā, ka visi būtu baigie konkurenti un neviens neko nedod un nepalīdz.

— Cik ilgi domā ar to nodarboties, un vai vispār ir kāds noteikts vecums, kad jāmet miers?

— Ir spēkavīri, kuri ļoti ilgi piedalās sacensībās. Zinu vienu, kuram ir 40 gadu, bet vienam norvēģim vispār pārsteidzoši — 56 gadi. Tādēļ nav noteikts vecums, līdz kuram varētu spēkoties. Kamēr turēšu līdzi, tikmēr sacentīšos.

— Vai pirms sacensībām uztraucies?

— Nemaz! Es zinu, ka citi ļoti uztraucas un baigi streso. Sacensību dienā gan parasti uztraucos. Vistrakākais jau ir tad, kad esi tik ilgi gatavojies, bet sacensību posmā pieļauj kādu kļūdu tieši uztraukuma dēļ, jo vēlies visu izdarīt ātrāk. Pa šiem gadiem ir jau ļoti pierasts pie sacensībām. Cilvēki pārsvarā visi tie paši, bet auditorija vienmēr ļoti atsaucīga, atbalsta, palīdz ar aplausiem un saucieniem.

Reklāma