Ziņas

Žurnāls «Karogs» februārī [1]

Karogs
Trešdiena, 7. februāris (2007) 13:03

Žurnāla ievadesejā Šie sarkanie lukturi Arvis Kolmanis meklē sarkano krāsu latviešu literatūrā, taču atrod vienīgi nozaudētu mentalitāti. Tekstu sadaļā fragmenti no Jāņa Lejiņa triloģijas Zīmogs sarkanā vaskā topošās III grāmatas Rūnas. Leona Brieža dzejoļu kopa caurvīta filosofiskām noskaņām – „visi dzejoļi / kuri vēl tiks uzrakstīti / jau sen ir uzrakstīti”, turpretī Jāņa Hvoinska dzejoļos krāsas un ekspresijas – „...uzšļakstīt gribas vīnu debeszilam pussešos no rīta un iekosties tevī / nāk krēslaina pirmā stunda pirms rīta dzēšot atmiņas tad vīrieši sajūtas kaili”. Japāņu dzejnieka Mucuo Takahaši tēlojums Sešas dzejas dienas Rīgā – atmiņas par piedalīšanos starptautiskās izstādes Sarunas ar sniegu un ledu pasākumos 2005. gadā. No jauno autoru prozas –Māras Skredeles darbs Pasaka par miera mīlestību.

Skata sadaļa veltīta latviešu literatūras un erotikas attiecībām. Filosofe Skaidrīte Lasmane apcer Erota un mākslas attiecības no Platona laikiem līdz pat mūsdienām. Folkloriste Beatrise Reidzāne raksta par latviešu nerātnajām dainām, minot milzumdaudz apskaužami krāšņu piemēru. Viesturs Vecgrāvis apskata „romantiski atturīgo seksualitāti” pagājušā gada divdesmito gadu lirikā, rakstu papildina Aīdas Niedras, Lūcijas Zamaičas un Edvarta Virzas darbi. Toties pat ļoti „praktiska seksualitāte” raksturīga pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Austrālijā iznākušajai „pagrīdes” poēmai Kramu cilts. Nerātna varoņu poēma, par tās autoru Andreju Iksenu raksta Jānis Zālītis, turpat arī poēmas fragmenti. Savukārt par erotiku mūsdienu latviešu literatūrā raksta Edmunds Frīdvalds, Pauls Bankovskis un Laima Muktupāvela.

Ja tu esi latviešu dzejnieks, gandrīz nenovēršami, ka vismaz kādu pantu par Rīgu uzrakstīsi. Tāpēc latviešu literatūras vēsturē sakrājies milzums Rīgai veltītu tekstu – sākot jau ar 1595. gadu, kad Bazīlijs Plīnijs sacerēja Slavas dziesmu Rīgai. XX gadsimta dzejā Rīga traktēta visos iespējamajos veidos – gan būtne, kura, gribi vai negribi, jāmīl, gan kā pasaules ļaunuma sakne.  Rīgu poētiskā manierē apcerējis Čaks, Ziedonis, Vācietis, Aizpuriete, Azarova un bezgala daudzi citi dzejnieki. Kādi šajos tekstos ir galvenie vadmotīvi un vērtību orientācija – par to februāra Rakstos stāsta literatūrpētnieks Valdis Ķikāns analītiskajā rakstā Rīgas naratīva modifikācijas latviešu lirikā XX gadsimta otrajā pusē.

Gundega Grīnuma turpina vērienīgo rakstu sēriju par traģikomiskajām intrigām, kas savērpās ap Raiņa un Aspazijas piemiņas iemūžināšanu Lugānā. Šoreiz – apcere „Vai panāca ko manas cīņas?”, kur latviešu trimdas sabiedrība izspēlē gluži vai episku lugu, cenšoties dabūt gatavu pieminekli Rainim un Aspazijai.

Lasāmas arī divas recenzijas par Paula Bankovska jaunāko romānu Drēbes jeb Ādama tērps, recenzija par pirmo Margaritas Perveņeckas īsprozas grāmatu Visi koki aizgājuši un krājumu Stāsti: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē. Savukārt vēsturnieks Kaspars Kļaviņš, lasīdams Astrīdes Beināres romānu Kaupo un Svētais Grāls, atklājis, ka romāna autore teju vārds vārdā pārrakstījusi fragmentus no viņa monogrāfijas Vācu ordenis un Livonija. Vai romāna autors var atļauties šādi rīkoties? – uz to skaidras atbildes nav, tomēr tas nenozīmē, ka šāds jautājums nedrīkst pastāvēt.

Ārsts un rakstnieks Jānis Liepiņš esejā Asītes ģeķis stāsta par Andreju Kurciju – mūsdienās nepelnīti tikpat kā aizmirstu rakstnieku un ļoti kolorītu personību.
Apskata sadaļā – intervija ar Latvijas Neredzīgo bibliotēkas direktori Tamāru Melbergu. Šī bibliotēka, kuras krājumā ir 248 tūkstoši vienību (no tām 22,5 tūkstoši – Braila rakstā, bet apmēram 130 tūkstoši – audiogrāmatu), šogad svin savu četrdesmit piekto dzimšanas dienu, bet Tamāra, pati šo pasauli neredzēdama jau kopš dzimšanas, te strādā vairāk nekā trīs gadu desmitus. Kā citkārt – arī pasaules un Latvijas literatūras un grāmatniecības jaunumi.