Ziņas

Žurnāls «Karogs» janvārī

Karogs
Piektdiena, 5. janvāris (2007) 16:18

Karogs gadu sāk ar eseju Stāsta valdzinājums, kur Ieva Kolmane apdomā prozas fenomenu – tas nenoliedzami pelna interesi, ja reiz „bez stāstiem un to darināšanas līdz šim nav spējis dzīvot neviens, kam dota valoda, kādu to pazīstam”.

Tekstos četri dzejnieki – Eduards Aivars, Andra Manfelde, Valdis Rūja un pavisam nesen sevi pieteikušais Andris Ogriņš. Visi lasītājam piedāvā pēdējā laikā sarūpētas kopas – līdz ar labu iespēju salīdzināt paaudzes, skolas un priekšstatus par to, ko un kā vērts dzejot un apdzejot.
Toties karalienes godā šoreiz tiešām proza. Skats veltīts Gunta Bereļa vadītās prozas meistardarbnīcas dalībnieku tekstiem. Fragmenti no Ulža Vanaga topošā romāna Ķeizargrieziens džeirānam pašreizējā latviešu literatūras kontekstā liksies reti neparasti, ja ne izaicinoši. Tā ir skarba un viscaur īsti reālistiska proza, kas vēsta par dzīvi padomju armijā septiņdesmitajos gados Azerbaidžānā netālu no Irānas robežas. Lasāma arī intervija ar Uldi Vanagu, viņš stāsta par saviem piedzīvojumiem un pieredzējumiem – Vanags savulaik eskortējis lopus uz Vidusāziju, bijis jūrnieks, zemessardzes virsnieks, ķēris bandītus u.c. Māra Bērziņa lugā Šeit neviens nepīpēs viss kā kārtīgā absurdā – neviens patiesi vairs nepīpē, jo visi galā beigti. Andra Pūce stāstā Emīlija un Jēzus. Pārvērtības, apcerot reklāmas darbinieku ikdienu un meklējot paradoksālas laikmetu paralēles, cita starpā iesaka labu izdzīvošanas stratēģiju – apvilkt T-kreklu ar uzrakstu Lieciet visi mani mierā! Krista Burāne Stāstā par meiteni, kura negribēja iet gulēt nododas šausmu filmā iederīgai refleksijai par miegu, bezmiegu un sapņiem. Stāstu labi papildina autores fotogrāfijas, kurās bezmiega mokas arī aplūkojamas. Māra Horna sarakstījusi ironisku detektīvstāstu Kafijas smarža: pazudušas vecas kundzes dārglietas, pazudusi arī vecā kundze, bet līķa nav. Kā šādā gadījumā rīkoties vienkāršam lauku policistam? Prozā debitējis arī Liepājas teātra aktieris un režisors Ēriks Vilsons ar nostalģisku impresiju Rudens. Aigars Gasiņš pamanījies vesela gada hroniku ietvert nedaudzās stāsta 2005 lappusēs. Anita Bula stāstā Uz lidostu apraksta sīku, toties reti kolorītu notikumu ceļā uz lidostu. Savukārt Imants Liepiņš stāstā Zilais valis jeb Dzejnieka Grūtais LiktenisTM diezgan kodīgi ironizē par dažām mūslaiku literātu sabiedrības izpausmēm.

Rakstu sadaļā divas apceres veltītas zviedru dramaturgam un prozistam Augustam Strindbergam. Mārtiņš Lasmanis stāsta par Strindberga prozu, Solveiga Elsberga – par dramaturģiju un savu pieredzi, tulkojot Strindberga tekstus. Vēl lasāma Sandras Ratnieces recenzija par Eduarda Aivara jaunāko dzejoļu krājumu Jauns medus.

Apskatā beidzot ievilināts valodnieks – Inta Kārkliņa intervē Valsts valodas komisijas priekšsēdētāju Andreju Veisbergu. Decembrī literārā dzīve situsi augstu vilni – Prozas lasījumi, Baltijas Asamblejas balvas, izstādes un konferences, pirmoreiz sadalīti arī valsts budžeta līdzekļi, kas autoriem pienākas par darbu publisko patapinājumu jeb, cilvēku valodā runājot, par to, ka lasītāji grāmatas mēdz ne vien pirkt, bet arī aizņemties tās, kas sakrautas bibliotēku plauktos. Pauls Bankovskis joprojām čakli vēsta par notikumiem pasaulē, Guntis Berelis vērtē rakstu krājumu Ikviens mēs sevī zvaigzni nesam. Antons Austriņš – pazīstamais un nezināmais un Pola Ostera Ilūziju grāmatu un Orākulu nakti, turklāt revidē arī latviešu literātu mājaslapas, aizsākot jaunu rubriku Literatūra internetā.