Ziņas

Žurnāls «Karogs» septembrī

Karogs
Ceturtdiena, 7. septembris (2006) 16:44

Žurnāla ievadesejā Vārdu mūris Ieva Kolmane apcer skumjo patiesību, ka „vārdi, kas it kā apzīmē jūtas un emocijas, īstenībā neizsaka neko”, atzīst, ka mīlestība tomēr „katrā ziņā grib būt izrunājama”, un beigu beigās secina: „vārdu formulu esence ir dzeja”.

Māra Salēja dzejoļu kopa Padomā par mani labi smeldzīgi rudenīgu noskaņu pārpilna: „kad manas dzīves caurspīdīgais logs būs saplēsts / un dvaša aizies sarmot bērzu skarās / kāds pabeigs manu apli / aizies garām / tam punktiņam uz kura pakritu”. Vēl no dzejas Pētera Draguna („dievs mani neredz / esmu paslēpies esmu”) un Agneses Krivades („...kad pamosties, neraudi, ledusskapī tik es, viena pati”) dzejoļi, piedāvājam lasītājam arī dažus darbus no Friča Dziesmas literārā mantojuma. Latvijā dzīvojošā, krievu valodā rakstošā Aleksandra Šabanova autobiogrāfisko stāstu Sansara tumšā, nu ardievu tulkojis Talrids Rullis. Cerīga debija prozā - Agnijas Ieviņas stāsts Pavasara blūzs. Šajā Karoga numurā beidzas Viktora Lagzdiņa Nulles gada odisejas varoņu piedzīvojumi – publicējam grāmatas Dzīvības koka smarža fragmentu nobeigumu.

Septembrī notiek ikgadējās Dzejas dienas, tāpēc arī šā numura Skats veltīts dzejai. Dzejniekiem tāpat kā muļķiem likumi nav rakstīti, bet tas nebūt nenozīmē, ka dzejnieki ir muļķi. Apmēram šādi varētu raksturot šā numura Skata centrālo tēmu. Jaunā proziste un kritiķe Agnija Ieviņa esejā Dzejas svelmainā saule raksta par vārda spēku un apcer dzeju kā cilvēka patības intīmāko daļu. Vairāki rakstnieki, kritiķi un filosofi, no dažādiem skatpunktiem analizēdami Raiņa dzejoli Ko tu palīdzi, spārnotais vārds..., kas sarakstīts tieši pirms 100 gadiem, izvedina lāgiem diezgan paradoksālus secinājumus gan par vārda spēku, gan arī pašu dzejoli.

8. septembrī noticis Dzejas likuma pirmais lasījums. Likuma teksts lasāms Karogā, kaut gan jāpiebilst – kaut arī Dzejas likums ir puslīdz izstrādāts un pasludināts par spēkā esošu, tā teksts gluži vienkārši neeksistē vai arī ir svītrots. Toties svītroti nav daudzie komentāri, kurus sacerējuši gan likuma radītāji, gan konsultanti, beigu galā nonākot pie secinājuma, ka neviens nezina, kas īsti ir dzeja. Ieskatīties Dzejas likuma tapšanas aizkulisēs ļauj materiāls „Dzeja parādās sabiedrībai likuma formātā”.

Ināra Klekere atklājusi, ka Hamleta monologa Būt vai nebūt... pirmais latviskojums parādījies jau 1826. gadā, un to atdzejojis Engures mācītājs Johans Brants. Par šo atklājumu – rakstā „Voi būšu kāds, voi ne?”.

Šogad aprit 150 gadu, kopš publicētas Jura Alunāna Dziesmiņas – pirmā mākslinieciski augstvērtīgā pasaules lirikas atdzejojumu kopa latviešu valodā. Māra Grudule rakstā Veltījums Alunānam stāsta gan par Dziesmiņu tapšanu un Alunāna tulkojumu īpatnībām, gan arī par kādu eksperimentu, ko viņa veikusi ar studentiem. Proti, Alunāna vienaudžiem piedāvāts izmēģināt spēkus atdzejā un dzejošanā klasiskajās, Alunāna lietotajās dzejas formās. Lasāmi arī eksperimenta rezultāti – studentu teksti. Raiņa pētniece Gundega Grīnuma turpina savu rakstu sēriju par notikumiem un intrigām, kas pēc Raiņa un Aspazijas nāves vērpās ap viņu trimdas mitekli Lugānā. Šoreiz – par Raiņa simtgades piemiņas pastmarku PSRS un ziedojumu marku, kuru trimdas latviešu Raiņa un Aspazijas fonds laida klajā Zviedrijā. Vēl – par Raiņa piemiņas istabas tapšanu Lugānā.

Recenzijas par jaunākajām grāmatām: Pētera Pūrīša absurda romānu Kōknesis, Pētera Zeiles Latgales kultūras vēsturi, nesen mirušā Latvijas krievu dzejnieka Oļega Zolotova pirmo un vienīgo dzejoļu krājumu 18 октября.

Apskatā intervija ar dzejnieku Jāni Peteru – Radošo savienību plēnuma gaidās. Berelis vērtē Viktora Lagzdiņa Nakts „Mežāžos” jauno izdevumu, Ilgoņa Bērsona Auseklīti zem āmura un kāškrusta, Elmāra Šmeltes Klusus laukus, rāmu tāli. Lelde Stumbre stāsta, ko lasa, Karogs vēsta par jaunumiem grāmatu un literatūras pasaulē.