Ziņas

Žurnāls «Karogs» februārī [1]

«Karogs»
Ceturtdiena, 9. februāris (2006) 10:53

Žurnālu ievada Arvja Kolmaņa eseja «No nakts sarunām», tās moto — «nerādi citiem, ko tu lasi».

Dzejnieces Agitas Dragunas darbu «Asfalts» pati autore raksturojusi kā «bērnības romānu», lasītājs var iepazīties ar romāna 1. daļu. Jaunajai dzejniecei Elīnai Līcei «Karogā» otrā publikācija — gaiši, izjusti dzejoļi. Jānis Elsbergs latviskojis slovāku dzejnieka Iztoka Osojnika dzejoļus no krājuma «Tagada kungs». Jāņa Einfelda pasaka «Klaudzētāji» apliecina, ka autors palicis uzticīgs savam stilam — «vīrs noskūpstīja mirušo». Vēl no prozas — jaunā autora Gundara Ignata stāsts «Ražot». Ar apjomīgu dzejas kopu žurnālā reprezentējas tekstgrupa «Orbīta» — Latvijā dzīvojošie krievu valodā rakstošie autori: Sergejs Timofejevs, Vladimirs Svetlovs, Žoržs Ualliks, Semjons Haņins, Arturs Punte. Viņu darbus atdzejojuši Andris Akmentiņš, Jolanta Krakope, Pēteris Draguns, Kārlis Vērdiņš, Ingmāra Balode un Marts Pujāts.

Kāda ir cenzūras loma kultūrā? Uz šo jautājumu mēģina atbildēt «Skata» autori. Artis Svece par šo tēmu prāto vispārinātās kategorijās, cenzūras pirmsākumus atrazdams Platona «Valstī» un beigu galā nonākdams pie slēdziena, ka cenzūra jebkurā sociālā sistēmā ir nenovēršama parādība. Lidija Limane pievēršas konkrētiem faktiem, proti, stāsta par grāmatu cenzēšanu Latvijā, sākot no 1525. gada līdz XX gadsimta pirmajai pusei. Arī fakti liecina, ka grāmatu cenzēšana nebūt nav tikai totalitāro sistēmu privilēģija — vieglāka vai smagāka cenzūra ir pastāvējusi vienmēr, tāpēc ar to nākas rēķināties kā ar būtisku kultūrformējošu spēku. Gluži vai anekdotisks ir juceklis, ko sacēla Pētera Birkerta sastādītais «Latvju tautas anekdošu» 4. sējums, kurā apkopotas tā saucamās nerātnās anekdotes. Ilgonis Bērsons stāsta par padomju un vācu okupācijas laikā aizliegto grāmatu sarakstiem. Rimands Ceplis analizē Visvalža Lāma piecdesmitajos gados sarakstītā romāna «Baltā ūdensroze» vairākus variantus — gan cenzētus, gan necenzētus. Noprotams, ka «vienīgais un īstais» romāna variants nemaz neeksistē — to gana daudz koriģējusi gan cenzūra, gan pats autors. Aina Štrāle, balstoties uz arhīvu dokumentiem, stāsta, kā darbojās centrālajā padomju Latvijas cenzūras iestāde — «Glavļits», un arī par to, cik liela loma cenzēšanas mehānisma veidošanā bijusi dažam rakstniekam. Aplūkojami Jāņa Baltvilka dzejoļu faksimili, kuros autors pašrocīgi ierakstījis rindas, ko svītrojusi cenzūra. Pauls Bankovskis un Laima Muktupāvela prāto par parādību, kas svarīga katram rakstniekam — pašcenzūru, kuras dēļ dažkārt pat gluži sadzīvisku iemeslu dēļ autors neuzraksta to, ko labprāt būtu rakstījis.

Rakstu nodaļā Anita Rožkalne jautā: kāpēc latviešu rakstnieki neprot veidot aizraujošu sižetu? Skaidras atbildes nav, tomēr jautājums tāpēc nav mazāk nozīmīgs. Savukārt fantāzijas žanra pētniece Bārbala Stroda uzdod citu jautājumu: kāpēc Latvijā par fantāzijas žanru parasti tiek runāts tik nievīgā tonī? Šai gadījumā atbilde skaidra — elementāras nezināšanas un nevēlēšanās zināt dēļ. Vēl — recenzijas par Jāņa Kalves, Rūtas Mežavilkas, Andra Grūtupa jaunākajām grāmatām.

Apskata nodaļā — jaunumi, aktualitātes, intervija ar Latviešu folkloras krātuves vadītāju Daci Bulu, Guntis Berelis vērtē jaunākās grāmatas.