Ziņas

Žurnāls «Karogs» augustā [2]

«Karogs»
Ceturtdiena, 11. augusts (2005) 10:17

Augusta Karogs iepazīstina latviešu lasītāju ar beļģu rakstnieci un dzejnieci Rozi Mariju Fransuā — publicējam fragmentus no viņas darba Bezceļa avoti, ko latviskojusi Dagnija Dreika. Ja dzejnieces pievēršas prozai, rezultāts bieži vien ir pārsteidzošs: šīs maigās, romantiskās dvēseles, nomainījušas izteiksmes līdzekļus, jo negaidīti pārtop nežēlīgās reālistēs. Agneses Krivades stāsts «Mētelis» un Ievas Melgalves stāsts «Galma dzejnieks» atklāj abu dzejnieču apziņas ēnainākos un skarbākos nostūrus. Toties Rihards Bargais palicis uzticīgs savai mūzai — viņa savdabīgi ironiskie un sarkastiskie dzejoļi kļuvuši vēl pikantāki. Rolands Mareckis, koši un izteiksmīgi aprakstīdams jauna lauku skolotāja piedzīvojumus un pārdzīvojumus, ne velti stāstam izvēlējies nosaukumu «Absurda teātris», turklāt kā loģisks turpinājums darbā atainotajām reālijām stāsta noslēgums veidots visīstākajā absurda stilistikā.

Kāda loma rakstnieka dzīvē ir mūzai? Vai reāla sieviete spēj kļūt par mūzu? Cik mūzu drīkst atļauties uzturēt viens rakstnieks? Kā mūzas funkcijas mainījušās gadu tūkstošu ritējumā? Vai sieviešu kārtas rakstniecei jāmeklē vīriešu dzimtas mūzis (mūdzis?)? Atbildi uz šiem un citiem līdzīgiem jautājumiem vērts meklēt Skata nodaļā. Ilmārs Zvirgzds ļoti pamatīgi analizē mūzu ģenealoģiju un klasifikāciju, iespējams, aizsākdams jaunu zinātnes nozari — mūzoloģiju. Dzejnieks Leons Briedis un prozists Juris Zvirgzdiņš piedāvā savas versijas par mūzu funkcijām kultūrā, un redzams, ka dzejnieka un prozista mūzas ir tik atšķirīgas, ka, iespējams, ir pamats runāt par dažādām mūzu sugām. Guntis Berelis publicē fragmentu no romāna Ugunīgi vērši ar zelta ragiem, kas drīzumā tiks pabeigts. Šķiet, Berelis uzskata, ka, lai pabeigtu mākslas darbu, noteikti jānogalina mūza. Ir iespējams iepazīties arī ar gluži reālām mūzām. Valdis Rūmnieks apraksta trīs Čaka mūzas, Jānis Zālītis — vīriešu kārtas mūzas Birutas Skujenieces dzīvē. Turpetī Edvīns Raups stāsta par savu personisko pieredzi saskarsmē ar mūzām — viņa mūza ir filozofe kādā Kolumbijas universitātē un inspirējusi autoru uzrakstīt dzejoļu ciklu.

Rakstos — Anita Rožkalne analizē prozas situāciju, turpat recenzijas par jauniznākušajām grāmatām (Agitas Dragunas dzejoļu krājumu Prāts, Johana Korina romānu Kartona kareivji). Tulkotājs Jānis Elsbergs stāsta par saviem piedzīvojumiem, no skotu valodas tulkojot Ērvina Velša romānu Vilcienvakte un cīnoties ar nenormatīvās leksikas latviskošanu. Bibliotēku zinātnieces Ainas Štrāles rakstā Kā LPSR cenzūra gatavojās sadedzināt Bībeli — maza epizode iz cenzūras vēstures. Dakteris un rakstnieks Jānis Liepiņš stāsta par ļoti kolorītu, bet mūsdienās aizmirstu personību — dzīves mākslinieku un latīņu valodas skolotāju Kārli Kristoforu.

Apskatā Laima Muktupāvela klāsta, ko domā par pašas darbu pie nu jau praktiski pabeigtās grāmatas par Emīliju Benjamiņu (Mīla. Benjamiņa), un, protams, te joprojām lasāmas raibas pašmāju un citzemju literārās ziņas.