«Apollo» videočatā aktrise Dita Lūriņa [17]
«Apollo»
Ceturtdiena, 27. maijs (2004) 14:10
Laikā, kad ikdienas teātris uz politiskās un sadzīves skatuves lielu publikas daļu padara agresīvu vai depresīvu, «Apollo» videočatā piedāvājam pozitīvu emociju stundu — tikšanos ar Nacionālā teātra jauno zvaigzni — aktrisi Ditu Lūriņu.
Lai gan Dita latviešu aktieru saimei piepulcējusies samērā nesen, viņas talantu jau novērtējuši gan kritiķi, gan publika. 2001. un 2002. gada Latvijas Teātru skatēs Dita tika atzīta par labāko jauno aktrisi.
Viņas talanta plašo amplitūdu jau tagad iezīmē pārliecinošais sniegums pat tik pretējās lomas kā Anna M. Zālītes un J. Lūsēna «Sfinksā» un Ieviņa R. Blaumaņa «Skroderdienās Silmačos».
Nav pārsteigums, ka G. Poļiščuka Raiņa «Pūt, vējiņi» jaunajā iestudējumā atbildīgajai Baibas lomai ir izvēlējusies tieši Ditu.
Nacionālais teātris nupat piedzīvojis telpu renesansi, un tā kolektīvs var atgriezties atjaunotajā ēkā. Kā jūtas aktieri pēc pārciestā «klaidu» laika? Kādas pārmaiņas gaidāmas teātra radošajā dzīvē? Ko nozīmē būt aktierim laikā, kad izdaudzinātā latviešu interese par teātri apsīkusi, kad konkurence liek repertuāru izraudzīties ne tikai pēc mākslinieciskiem kritērijiem?
Iejūties jaunā lomā — ieskaties teātra aizkulisēs, čatojot ar Ditu Lūriņu!
Mary:
Kādas Jūsu attiecības ar Lāsmas Kugrēnas, Voldemāra Šoriņa paaudzes aktieriem, kas teātrī ienāca ļoti nepamatoti nopelti un kritizēti? Jūsu kurss ienāca spoži un pārliecinoši.
Dita Lūriņa:
Tas ir mana tēva kurss, tādēļ man ar viņiem ir īpašas un citādas attiecības nekā vienkārši ar kolēģiem. Mūsu kurss tiešām var būt laimīgs, ka mūs uzņēma tik silti un par mūsu panākumiem priecājās.
Mārtiņš:
Mīļā Dita! Tikai lūdzu, lūdzu NEKAD NEKAD nogriez nost savus fantastiski skaistos matus! Vismaz vēl 20 gadus NOTEIKTI NEGRIEZ, LABI? Vai Tev kāds jau ir teicis, cik ļoti Tev piestāv SAULE… Arī tagad Tu tur tā sēdi, saulītes apspīdēta, un nemaz nevar vairs saprast, kura ir kura.
Dita Lūriņa:
Paldies par komplimentu. Vienreiz jau savā mūžā matus nogriezu, tas bija ļoti svētīgi, jo varēju beidzot iemācīties pati tikt ar tiem galā, jo kā tie man izauga pirmo reizi es neatceros, tādēļ, ko iesākt ar to garo bizi, es nezināju. Tagad gari mati man nav apgrūtinājums. Tuvākajā laikā nav plāna tos nogriezt. Es tikai eksperimentēju ar krāsām.
fotografe:
Kā jūs vērtējat Regnāru Vaivaru kā aktieri un kā režisoru, vai patīk spēlēt kopē ar viņu?
Dita Lūriņa:
Regnārs Vaivars man ir liela mīkla. Vēl neesmu atminējusi.
arvils:
Cerams, ka tu neniekojies ar cigaretēm, vai vēl pfu pfu, vells viņ zin`ko?:)
Dita Lūriņa:
Esmu tik pareiza, ka riebj. Nekad neesmu mēģinājusi smēķēt. Vienkārši nekad to nav gribējies. Sevi saucu par mazdzērāju, alkohols man vienkārši negaršo. Un tas žvingulis, kas iestājas galvā, man arī nepatīk.
Kux:
Kā tev šķiet, vai latvieši var kaut ko sasniegt ārpus Latvijas teritorijām ? Vai kāds jau to ir mēģjinājis ?
Dita Lūriņa:
Es domāju, ka noteikti var. Neesmu gan droša, ka tie var būt latviešu aktieri, jo teātris ir vārdu māksla, tādēļ valodas barjera, akcents ir liela problēma. Lai gan, protams, ir izņēmumi. Piemēram, Ivars Kalniņš, kurš nepārtraukti filmējas Krievijā.
marta:
Vai tu zīmē? Kādas ir tavas attiecības ar šāda veida mākslu?
Dita Lūriņa:
Es zīmēju vienkārši briesmīgi. To es domāju pat par zīmēšanu nesauc. Zīmēšanas stundas skolā bija vienkārši mocības. Tā man tāda bērnības trauma, tādēļ man ir attālas attiecības ar šo mākslu. Lai gan ir dažas gleznas, bieži nejauši ieraudzītas, kuras uz mani ir atstājušas lielu emocionālu iespaidu.
es:
Vai kādu no latviešu aktrisēm uzskati par savu ideālu, skolotāju, domubiedri?
Dita Lūriņa:
Ideāla laikam man tomēr nav, bet man ir brīnišķīgas kolēģes teātrī, kuras spēj grūtā mirklī palīdzēt. Tomēr mans stingrākais vērtētājs, kritiķis un palīgs un bieži arī balsts ir Mārtiņš.
maijs:
Vai Jūs uztrauc tas, kas notiek politikā?
Dita Lūriņa:
Periodiski interesējos par to, kas notiek politikā. Ļoti bieži mani tas vienkārši uzjautrina. Taču savā būtībā es esmu ideāliste, tādēļ uztraucos droši vien no lieka par lietām, kuras nespēju ietekmēt.
arvils:
Tu teici, ka ir liela māksla nesajaukt teātri ar dzīvi. Bet vai tad dzīve nav teātris, kurā jāmāk arī savu lomu nospēlēt?
Dita Lūriņa:
Es nezinu, varbūt tā domāju tikai es, bet man liekas, ka aktieriem teātris pietiek uz skatuves, tādēļ mēs maz spēlējam dzīvē. Pārējie var izpausties dzīvojot, jo viņiem nav šī iespēja to darīt katru vakaru 18.30 uz skatuves. Es domāju, ka dzīvē galvenais nav censties labi nospēlēt savu lomu, bet vienkārši dzīvot, cenšoties būt godīgs pret sevi un apkārtējiem.
students:
Tu gribētu, lai Alvis Hermanis tevi «ierauga» un pēkšņi piedāvā lielo lomu JRT ?
Dita Lūriņa:
Katram ir sava vieta, šobrīd mans teātris ir Nacionālais teātris un gribu strādāt un augt tieši tur un, cik tas atkarīgs no manis, celt līdzi teātri.
Mary:
Vai Jums negribējās spēlēt Kristīni Blaumaņa «Ugunī»? Es tāpēc vien negāju uz to izrādi, ka Jūs nebijāt Kristīne.
Dita Lūriņa:
Tajā laikā es strādāju pie interesantas lomas A. Kaca iestudētajā izrādē «Ienesīga vieta», tādēļ par Kristīni nebija laika domāt. Tā nu tas ir — visu nekad nenospēlēsi.
klara:
Kāda ir Tava pati agrākā bērnības atmiņa?
Dita Lūriņa:
Es pamodos pēc diendusas, mammas istabā nebija, es devos viņu meklēt un noripoju pa stāvajām mājas kāpnēm. Varbūt kaut ko svarīgu atdaudzīju:)) Tā laikam tiešām ir mana pirmā bērnības atmiņa, jo biju tik maziņa, ka pa kāpnēm vēl nepratu staigāt.
elfs:
Vai Tu pati arī komponē un raksti tekstus vai tikai smuki dziedi ?
Dita Lūriņa:
Es nekomponēju un nerakstu tekstus, tikai dziedu. Man prieks, ja kāds domā, ka smuki :)
ieskatijos:
:) izskatās, ka arī dzīvē esi aktrise. Vai tas neapgrūtina, ja visu laiku jātēlo?
Dita Lūriņa:
Nedomāju, ka esmu dzīvē aktrise. Tikai cenšos nepielaist visus pārāk tuvu. Tas attiecas uz medijiem. Ir daudz negatīvu piemēru Latvijā. Bet katrā ziņā, ja runa ir par jautājumiem un atbildēm, es nemeloju, tikai varbūt kaut ko noklusēju.
trax:
Vai bieži ejat uz citiem teātriem? Kuras izrādes pēdējā laikā atstājušas visspēcīgāko iespaidu?
Dita Lūriņa:
Es ļoti cenšos redzēt to, ko dara kolēģi citos teātros. Diemžēl tas nesanāk tik bieži, kā gribētos. Es laikam esmu nelabs skatītājs, jo savu profesionālo domāšanu nevaru atslēgt, līdz ar to emocionālais pārdzīvojums man bieži iet secen.
arvils:
Nesmejies, te pavisam tāds aktieriem parasts jautājums: Vai negadās, ka tēlojot kopā izveidojas attiecības, nu varbūt ne vienai naktij, bet tomēr, un vai tas netraucē aktiera darbā?
Dita Lūriņa:
Jā, starp partneriem izveidojas kaut kas īpašs, kas virmo gaisā. Galvenais zināt robežu, lai tas, kas virmo, paliek tikai gaisā. Tā ir tā māksla nesajaukt teātri ar dzīvi.
tus:
Ar ko tu nodarbojies vaļasbrīžos? Tev ir hobiji?
Dita Lūriņa:
Braucu ar riteni. Ritenis bija mans sapnis un šinī dzimšanas dienā man tas tika uzdāvināts. Tādēļ tagad ļoti pievēršu uzmanību riteņbraucējiem, esmu pārsteigta, cik mūsu ir daudz, līdz ar to sašutusi, ka Rīgā nav riteņbraucēju ceļa. Visiem būtu ērtāka un mierīgāka dzīvošana.
Lauva:
Vai Tev garšo sēnes? Nupat kaut kur izlasīju, ka sēnes iecienījuši ļoti ekstraverti un komunikabli cilvēki? Tu taču tāda esi!
Dita Lūriņa:
Man garšo tikai gailenes un šampinjoni. Un laikam arī austersēnes.
arvils:
Tev lielu laiku no savas dzīves aizņem skatuves dzīve. Vai tas nav ietekmējis Tavu īsto raksturu?
Dita Lūriņa:
Droši vien jau ir ietekmējis teātris manu raksturu, bet es to pati nejūtu. Mans vīrs gan ir stingri piestrādājis pie manis.
Vin:
Vai Tu esi laimīga savā ģimenes dzīvē???
Dita Lūriņa:
Paldies Dievam — jā!
interesents:
Vai tu labi pārvaldi svešvalodas, un vai kāds necenšas tevi bīdīt filmēties ārpus Latvijas robežām, varbūt pat okeāna ortajā krastā? Par to derētu padomāt. Vai ne?
Dita Lūriņa:
Man ir liels mīnuss — es nepārvaldu svešvalodas, līdz šim man nav bijusi iespēja īpaši iepazīt kino pasauli, tādēļ pašai ir priekšstats, ka neesmu kino piemērota. Nekad nesaki nekad, bet šobrīd nekur nebīdos.
Mary:
Es ļoti gaidīšu rudeni, lai redzētu Jūsu Baibiņu. Laikam jau lieki teikt, ka esat mana mīļākā aktrise. Kas būs Uldis, Zane? Es ceru, ka vairs neesat uz kara takas. Jūs liekaties harmoniska un laimīga. Lai nu tā būtu!
Dita Lūriņa:
Jā, uz kara takas tiešām vairs neesmu. Es ticu jaunajām vēsmām teātrī un tam, ka mums viss notiek uz labu un Nacionālais teātris kļūs par labāko teātri Latvijā. «Pūt, vējiņos» mums ir trīs jauni burvīgi kolēģi, kurus iespējams esat redzējuši Liepājas teātra izrādē «Romeo un Džuljeta». Viņi tur spēlēja Romeo, Džuljetu un Merkucio. Tādēļ tagad teikšu tā — Džuljeta spēlē Zani, Merkucio — Uldi un Romeo — Gatiņu, īstajos vārdos Inga Misāne, Andris Bulis un Artūrs Krūzkops.
pēcis:
Skatos, tev te daudz pielūdzēju. Kā tas mūsdienās ir, vai aktieri kā elki vēl saņem mīlestības vēstules no saviem faniem? Vai arī tas gadsimts, kad aktierus pielūdza ir aizgājis nebūtībā? Tu bieži saņem slepenas mīlestības vēstules?
Dita Lūriņa:
Nu ir laikam tas gadsimts garām, kad aktieriem sūtīja daudz mīlestības vēstules. Tagad tas ir liels notikums, ja kāda atnāk. Es tādu mīlestības vēstuli no nepazīstama pielūdzēja neesmu saņēmusi. Lai gan zinu, ka vīriešu kārtas kolēģi gan. Sievietes laikam ir aktīvākas un drosmīgākas.
profāne:
Kā sauc to smuko, melnmataino puisi, kas ar jums kopā dzied?
Dita Lūriņa:
Smuko melnmataino puisi sauc Mārcis Manjakovs. Viņš ir mans kursabiedrs un viņu var redzēt daudzās Nacionālā teātra izrādēs.
jānis:
Un vai līdz ar remontu jaunajā teātrī nav arī kaut kas izremontēts ārā — vai vecā labā skaudībiņa un nenovīdībiņa ir arī teātrī sastopamas
Dita Lūriņa:
Teātris ir bagāts. Viņā ir viss. Bet es tiešām domāju, ka Nacionālajā teātrī ir burvīgs kolektīvs.
sms:
Vai no lomas iziet ir grūti?
Dita Lūriņa:
Ja viss ir pareizi, tad ne ieiet, ne iziet nav grūti. Visām mokām jāiziet cauri mēģinot, kamēr atrod ceļu pie lomas.
es:
Kuri ir Tavi mīļākie skatuves partneri?
Dita Lūriņa:
Es ļoti mīlu visus savus skatuves partnerus. Man ir palaimējies, ka vienmēr ir izdevies nodibināt īpašu kontaktu, kas kopā ļauj brīvi justies uz skatuves. Esmu jau teikusi, ka priekš manis ļoti īpašs parnteris bija Ivars Stonins.
balets:
Kāpēc jūs nemēģinat to baleta būšanu, nekad jau nav par vēlu!
Dita Lūriņa:
Es esmu ļoti daudz dejojusi savā mūžā, bet baleta būšanai tiešām jau ir par vēlu. Vēl ņemot vērā, ka man nav vēlamie balerīnas 40 kilogrami.
xxx:
Un es vienmēr skatos uz aktieriem un domāju — nu pamēģini taču vēl kaut ko citu dzīvē darīt, nu var būt ka iepatīkas, jo an šķiet, ka aktieri dzīvo savā pasaulē un it nemaz nezina ko no pasaules un tajā pat laikā liedz sev ko, par kā esamību neko nezina.
Dita Lūriņa:
Aktierim ir ārkārtīgi interesanti. Jā, brīžiem liekas, ka aktieri ir kaut kur nost no pasaules savā noslēgtā vidē, bet pa īstam spēlēt ir milzīgs kaifs. Kad tu pāris reizes esi nonācis citā pasaulē, citā realitātē, bez tā tiešām vairs nav iespējams dzīvot. Lai gan es saprotu, ka var gadīties situācijas, kad ir jāiemācās dzīvot bez teātra un jāaklimatizējas «normālajā» pasaulē.
kešs:
Pastāsti, lūdzu, vairāk — kā G. Poļiščuka pārvērtusi Tavu priekšstatu par teātri?
Dita Lūriņa:
Gaļina ir atbildējusi uz ļoti daudziem man svarīgiem jautājumiem, kas skar teātri. Es labprāt par to runātu un runātu, bet šobrīd ir ļoti sarežģīti to visu noformulēt un uzrakstīt. Es esmu sajutusi, cik teātris ir dzīvs.
sms:
Vai tad Tu esi no Liepājas??? Ko Tu tur darīji?
Dita Lūriņa:
Jā, es esmu no Liepājas. Es tur piedzimu un dzīvoju līdz 12. klases beigām. Atbraucu uz Rīgu tikai tad, kad stājos Kultūras akadēmijā. Liepājā joprojām dzīvo mana mamma ar ģimeni un vecāmamma. Ko es tur darīju? Plosījos:)
pls:
Jums ir ļoti jauks smaids :) Vai bieži smaidāt?
Dita Lūriņa:
Paldies par komplimentu! Es daudz cenšos smaidīt. Negāciju tāpat pietiek.
lox:
Vai Tu esi māņticīga? Kādām zīmēm Tu pievērs uzmanību?
Dita Lūriņa:
Domāju, ka neesmu māņticīga. Es esmu ticīga. Un cenšos dzīvojot lasīt tās zīmes, ko Dievs mums sūta. Ja es esmu atvērta, tad Viņš ļoti daudz ko pasaka priekšā.
Ilzhuks:
Cau, Dita! Sveiciens no Liepājas!!!:))
Dita Lūriņa:
Paldies! Es joprojām jūtu, ka nāku no Liepājas, lai gan ļoti reti uz turieni varu aizbraukt, un, protams, man žēl, ka Liepāja tomēr tik lēni attīstās.
dancis:
Drīz beigsies teātra sezona. Ko jūs parasti darāt vasarā?
Dita Lūriņa:
Šī vasara izskatās būs ļoti īsa, jo būs ātri jāatsāk strādāt teātrī, lai aktīvi uzsāktu pirmo sezonu atjaunotajā teātrī. Parasti vasarās visas piektdienas, sestdienas, svētdienas ir aizpildītas ar koncertiem un dažādiem pasākumiem.
divano:
Labdien, Dita! Kādu lomu Jūs gribat nospēlēt un kāda loma, Jūsuprāt, nav priekš Jums? Paldies!
Dita Lūriņa:
Es gribu spēlēt VISU!!!!!!!!!!!!!!!! Bet, piemēram, izrādē «Dzelzszāle» es sākumā ļoti gribēju spēlēt Daigas Kažociņas lomu, bet darba gaitā tiešām sapratu, ka tā nav mana loma.
Es:
Vai tēva autoritātes ietekmē Tev kādreiz profesionālajā darbā dod kādas atlaides?
Dita Lūriņa:
Nē, atlaižu nekādu, brīžiem prasa pat vairāk kā no citiem. Bet man liekas, ka tas ir godīgi.
uldis:
Vai «Pūt, vējiņi!» jau ir uz skatuves? Kā Tu jūties Baibiņas lomā? Īstenībā, ļoti grūta loma…
Dita Lūriņa:
Nē, «Pūt, vējiņi» vēl nav uz skatuves. Pirmizrāde būs septembrī. Jā, loma ir grūta, bet man ir brīnišķīgi parnteri.
2x2:
Kādas ir sajūtas, uzturoties izremontētajā teātrī? Vai tagad nav tāda sajūta, ka būs vieglāk spēlēt…
Dita Lūriņa:
Vēl īsti jaunajā teātri neesam, tādēļ ir pirmspārcelšanās satraukums. Varbūt mazliet lieka atbildības sajūta.
mode:
Kā izvēlaties apģērbu — vai Jums ir svarīgi, kāda stila apģērbs mugurā? Cik svarīgi?
Dita Lūriņa:
Ir periodi, kad ir daudz darba un ir pilnīgi vienalga, kas tev ir mugurā, galvenais — nenosalt, aizejot līdz teātrim, kur jāuzvelk kostīms. Bet, protams, kā jebkurai sievietei, ir ļoti svarīgi tas, kas man ir mugurā. Bet stils — galvenais, lai ir ērti. Man patīk platas bikses, ļoti gari kupli svārki. Laikam neesmu piedzimusi īstajā gadsimtā.
neldina:
Kas tevi pirmo reizi aizveda uz teātri? Vai tu jau tad zināji, ka gribi kļūt par aktrisi?
Dita Lūriņa:
Man liekas, es piedzimu teātrī. Tādēļ mani nevienam nevajadzēja uz turieni vest.
skaudeeja:
Dita, es vienā izrādē skatījos un domāju, ka Tev ir tik tievs viduklis, ka tas tulīt pārlūzīs, kā Tu tiec pie tāda vidukļa?
Dita Lūriņa:
Ja kāds pasekotu manai ēdienkartei, viņš nokristu:) Liekas, ka daudzas aktrises neatļaujas ēst to, ko ēdu es. Bet manas diētas ir kampaņveidīgas. Zinu, ka tā nedrīkst, bet man tā sanāk. Tam, lai es labi izskatītos uz skatuves, ir liela loma kostīmmāksliniekiem un šuvējām. Sveiciens manai mīļajai Nacionālā teātra šuvējai Valentīnai.
ashais:
Vai Tev patīk sports? Ja jā, tad kādā līmenī — skatoties, kā citi svīst, vai pašai ar kaut ko nodarbojoties? Vai fanoji par Latvijas hokejistiem?
Dita Lūriņa:
Grūti man ar to sportu. It sevišķi, ja ir viens, kas mājās aktīvi fano. Bet mans brālis ir tenisists, tādēļ esmu spiesta interesēties par sportu. Es labprātāk dejoju — tādā veidā svīstu:)
kams:
Kādas grāmatas Jūs lasāt?
Dita Lūriņa:
Kad man ir laiks, es lasu daudz. Tas man sagādā lielu prieku. Manuprāt mana gaume ir ļoti īpatnēja. Ļoti bieži saskaros ar to — kas patīk man, tas nepatīk citiem. Pēdējā laikā no tā ko esmu lasījusi, vislielāko emocionālo un intelektuālo iespaidu uz mani ir atstājušas šādas grāmatas: P.U. Enkviste «Galma ārsta apmeklējums», neatceros autoru — «Pilāta evaņģēlijas».
Mikešs:
Es Tevī iemīlējos pagājušajā «Spēlmaņu naktī». Bet man jautājums ir tāds: KURŠ TEĀTRĪ IR TAVS REŽISORS?
Dita Lūriņa:
Paldies par pozitīvām emocijām, bet, runājot par režisoriem, es ļoti ietekmējos no tā, ar kuru šobrīd kopā strādāju, lai kurš tas tanī mirklī arī nebūtu. Šobrīd es strādāju kopā ar Gaļinu Poļiščuku un viņa ir pārvērtusi visu manu priekšstatu par teātri, manu profesiju un to, kas man ir jādara.
ivciks:
Kura loma jums vislabāk patika?
Dita Lūriņa:
Man nāksies atkārtoties, bet vislabāk man joprojām patīk spēlēt izrādē «Sfinksa» Annu. Par jaunajām lomām vēl pāragri runāt.
alezi:
Čau, Dita,kādu izrādi spēlēsi līgo svētkos?
Dita Lūriņa:
Izrādi es nespēlēšu, bet kā jau ierasts, Jāņos mums ar grupu «Drama» būs koncerts. Ļoti iespējams, ka Valkā.
summer:
Tu tiešām ESI tik ļoti pozitīvs cilvēks vai tā tikai izskatās? Kas Tevi var izsist no sliedēm?
Dita Lūriņa:
Mani iekšēji nemaz neliekas, ka es esmu pozitīvs cilvēks, jo kā aktrisei man ir raksturīgi daudz dažādi emocionāli izlēcieni un brīžiem pat sīkumi var mani izvest no pacietības. Bet tik un tā es cenšos būt uzmanīga pret apkārtējiem cilvēkiem, jo es zinu cik tas ir sāpīgi, ja apkārtējie nevērīgi izturās. Manus izlēcienus ir spiests paciest mans vīrs.
jautāt:
Ja Jūs nebūtu aktrise, kas tad Jūs gribētu būt?
Dita Lūriņa:
Es būtu gribējusi būt tas, ko man Dievs nebija galīgi ieplānojis, spriežot pēc tā, ko viņš man devis, bet mana kaislība ir balets. Es noteikti gribētu būt baletdejotāja.
«Apollo»:
Labdien, Dita! Vai esi gatava sarunai?
Dita Lūriņa:
Jā, sveiki! Es domāju, ka esmu gatava sarunai.
