Par baumticīgo nebrīvo cilvēku zemi Latviju (piedodiet!) [55]
Andris Kleins
Pirmdiena, 6. oktobris (2008) 00:07
Darba darīšanās man diezgan bieži nākas braukāt starp savu pastāvīgo mītnes zemi Liebritāniju — nu jau gadus trīs — un Zviedriju, bet paralēli tam diezgan cītīgi secinu, kas notiek tajā zemē, ko es joprojām uzskatu un uzskatīšu par savu dzimteni — Latvijā. Neesmu nekāds lielais rakstītājs, taču lietas, ko no attāluma saskatu notiekam Latvijas cilvēku apziņā pēdējā laikā, liek padalīties vērojumos. Droši vien pēdējais piliens bija nupat izlasītā ziņa par Tautas partijas deputātu Dzintaru Ābiķi, kas pavisam nopietni aicina Nacionālās drošības padomi izmeklēt TV «Panorāmas» sižetu par iespējamo skandināvu banku finanšu krīzi.
Ābiķa kungam bija radījis milzīgas aizdomas gan minētais sižets, gan tā autores, Zviedrijā dzīvojošās, labi zināmās latviešu žurnālistes Sandras Veinbergas, «lojalitāte Latvijai», gan televīzijas Ziņu dienesta mēģinājumi graut valsts tēlu. Bet tas nebūtu nekas, ja runa būtu par vienu pašu Ābiķa kungu — kurš gan neatceras visas šā kunga publiskās panikas lēkmes, sākot jau ar kādreizējo histērisko bēgšanu no «Latvijas ceļa» uz Tautas partiju, baidoties no pirmās partijas iespējamas neveiksmes vēlēšanās un to faktiski atklāti publiski paziņojot.
Nelaime tā, ka šādi ābiķi Latvijā, kā izskatās, ir simti tūkstoši. Atšķirība ir tikai tā, ka dažiem svarīgākiem ābiķiem ir iespējas savu iekšējo nedrošību paust publiski, bet pārējiem — reaģēt uz visdažādākajām iespējamām baumām tipiski ābiķiskā histērijā.
Ne tāpat vien es pieminēju Zviedriju. Šīs valsts prese pēdējās dienās ir — nepārspīlējot — caurcaurēm pilna ar ziņām, komentāriem, spekulācijām, visdažādākajiem viedokļiem par to, kādas var būt sekas. Eksperti strīdas, valstsvīri un baņķieri komentē, izsaka hipotēzes un versijas par visdažādākajām notikumu attīstības iespējām un tā tālāk. Viss notiek pilnā sparā, nenotiek tikai viens — nav nekādas muļķīgas un paniskas histērijas. Nav cilvēku, kas nopietni klausītos baumās un skrietu izņemt noguldījumus no vienas bankas, lai samestu to citā, tad atkal atpakaļ, tad samainīt savus eiro dolāros, tad vēl kaut kā.
Es būtu patiesi priecīgs, ja arī par Latvijas sabiedrības lielu daļu varētu teikt to pašu. Būtu priecīgs, ja lielos portālos kā nopietnu lielas bankas finanšu ķezu uzrādītāju neatrastu minētu... problēmu ar pareizas internetbankas paroles ievadīšanu. Būtu priecīgs, ja tāpat kā par Zviedriju arī par Latviju varētu teikt, ka šī ir brīvu un gudru cilvēku zeme. Tādu cilvēku zeme, kuri neuzskata, ka nevis viņi paši ir savas dzīves noteicēji, bet ar viņiem kāds mūžmūžīgi manipulē un izrīkojas.
Diemžēl es to nevaru teikt — gan pēc visiem šiem ābiķismiem, gan pēc paziņu zvaniem no Latvijas, kuri — gudri, pieauguši cilvēki! — visā nopietnībā man jautājuši: es dzirdēju, ka tur kaut kas ar to un to banku nav kārtībā, tā ka kaut kas jādara, noteikti nauda jāņem ārā un...! Kādu banku, cilvēk, kas nav kārtībā? Tu bankas ciparus apskatījis esi? Tu esi kaut vienam cilvēkam, kas nav saistīts ar konkrētu banku, pajautājis, ko īsti nozīmē tie skaitļi, tie akciju kursi? Nē, neesmu — skan atbilde. Tad par ko tieši tu uztraucies?... — Nu, zini, cilvēki runā...
Te, manuprāt, ir tā lielā Latvijas nelaime, ka cilvēki vienmēr ir gatavi uzklausīt visabsurdākās baumas. Atliek kādam sākt kaut ko runāt par, piemēram, banku ar vislielāko tirgus daļu, lielāko peļņu, lielākajiem kapitāliem, lai šīs runas mūsu ābiķu acīs sāktu šķist svarīgākas par visiem šiem skaitļiem, ko ābiķi taču nemaz nesaprot un neaptver. Viņi krīt panikā. Un kāpēc? Un kāpēc nekas tāds nenotiek, piemēram, Zviedrijā? Tāpēc, ka Zviedrijā ir brīvu cilvēku brīva sabiedrība, ar kuru ikviens nevar izmanipulēt, kā vien ienāk prātā. Te cilvēki ir gatavi strīdēties, gatavi diskutēt, gatavi aizstāvēt savu viedokli, gatavi racionāli vērtēt situāciju, bet nekad nepieļaus, ka pār viņiem virsroku var ņemt iracionāla panika, savtīgi baumu izplatītāji, dažādi ābiķi — mediju brīvības ierobežotāji un tamlīdzīgi.
Piedodiet, cilvēki Latvijā, bet jums (mums) vēl tālu jāiet līdz brīvai sabiedrībai. Bet par to ir vērts padomāt.
