«Ebreju jautājuma» faktu bagātība prasa ANALĪZI! [76]
Normunds Krastiņš
Ceturtdiena, 25. septembris (2008) 00:12
Šodien jau ir vairāk nekā skaidrs, ka tieši Efraims Zurofs un viņam līdzīgie ar saviem ekstrēmistiskajiem – pat no daudzu ebreju organizāciju viedokļa – paziņojumiem deva iespēju atrast dzirdīgas ausis Andrim Grūtupam un viņam līdzīgajiem (par pēdējā laikā pieklusušo Aivaru Gardu nemaz nerunāsim).
Ar šādu, maigi izsakoties, strīdīgu «analītisku secinājumu» klajā nācis atsevišķos medijos jau iepriekš par vēsturiskām tēmām publicējies Ivo Lejnieks. Un, ja bija iespējams šim pilnīgi citas, kaut arī cienījamas jomas zinātniskā grāda īpašniekam piekrist, piemēram, šopavasar, kad viņš ironiski pieminēja dažādus veikli «pārkrāsojušos» partijas vai komjaunatnes funkcionārus (piemēram, bijušo komjaunatnes funkcionāru, tagadējo Latvijas galveno eiroskeptiķi Normundu Grostiņu, kura parakstītā padomju preses publikācijā vēl 1987. gadā tika brīdināti tie, kas domā «maksāt meslus» 18. novembrim), tad nu Lejnieka kungs ir šāvis pār strīpu.
Lejnieka kunga kompetence pēdējo divu gadu desmitu notikumos par visu, kas saistīts ar ebreju un Latvijas attiecību tēmu, pirmajā mirklī šķiet tik iespaidīga, ka tā vien liekas – pats viņš stāvējis līdzās vai visos pagrieziena punktos un tāpēc arī ir tiesīgs vilkt faktus kā trusīšus no faķīra cepures: pirmie advokāti, kas kā argumentu izmantojuši savu ebreju klientu tautību, Krievijas preses izdevumi, kuri pirmie pamanījuši Gunta Ulmaņa «antisemītismu», Eināra Repšes un Andra Šķēles mutvārdu kariņš par ebreju tēmu...
Viena nelaime – nav grūti pamanīt, kur Lejnieka kungs smēlies visus savus neskaitāmos faktus un nepārspējamo kompetenci. Faktiski pēdējos gados šāds avots ir tikai viens - atliek pāršķirstīt apgādā «Atēna» jauniznākušās grāmatas «Mūsu vēsture 1985-2005» otro sējumu (kuru jau sava raksta ievadā pietiekami godprātīgi piemin arī pats Ivo Lejnieks) un, atrodot tajā veselas divas «ebreju jautājumam» (ja lietojam autoru terminoloģiju, ko pārņēmis arī Lejnieka kungs) veltītas nodaļas, tajā kopā ar neskaitāmiem citiem atrodami šie paši piemēri.
Nevēlos strīdēties – grāmata tiešām var būt interesanta, pat aizraujoša lasāmviela ne tikai Lejnieku kungiem vien, bet tiešām, tā sacīt, plašajām tautas masām. Taču Lejnieka kungs acīmredzot ir iekritis autoru izliktajās lamatās – šeit acīmredzami netiek iezīmēti ne baltie, ne melnie, ne pareizie, ne nepareizie, nav nekādu īsu, akadēmisku secinājumu par kopējiem procesiem, to norisi un iznākumiem. Te nu Lejnieka kungam nācies ķerties pašam pie saviem secinājumiem – jo grāmata, atkārtošu vēlreiz, dod faktus, bet ne viedokli.
Un secinājumi Lejnieka kungam sanākuši greizi. Tikai uz interneta portālu komentāru pamata apgalvot, ka pie mums valda reāls «ķēķa» antisemītisms – par maz, par vāju, par sīku. Uz savu (grāmatas) faktu pamata paziņot, ka grūtupiešu-gardiešu apgalvojumi par ebreju nācijas pārstāvju masveida piedalīšanos genocīdā pret latviešiem pēc būtības ne ar ko neatšķiras no S. Vizentāla fonda pārstāvja Efraima Zurofa paziņojumiem? Faktu varbūt arī pietiek, bet izsvērtas pieejas – ne. Apgalvot, ka «ebreju jautājuma» uzkurināšanā būtiska nozīme ir bijusi tiem cilvēkiem, medijiem un spēkiem, kuri, bieži vien darbojoties ar vislabākajiem nodomiem, reāli ir pildījuši nevis problēmu risinātāju, bet drīzāk to radītāju, provokatoru lomu? Labi, bet kur ir izsmeļošs šo spēku un cilvēku uzskaitījums – ko arī bez grūtībā, minimāli analizējot, būtu bijis iespējams «izcelt» no grāmatas.
Uzskaitījumu var turpināt un turpināt, bet teikšu īsi – fakti ir fakti, un analīze ir analīze. Lejnieka kunga analīzes pietiek, lai pasmietos (pamatoti) par «pārkrāsotiem» komjaunatnes funkcionāriem-eiroskeptiķiem, bet acīmredzami nav pietiekami, lai «paceltu» ebreju problemātiku tās dziļumā – kur nu vēl risinātu. Un faktu nepietiekamība tur nav vainojama.
