Ziņas

Atpakaļ Kampēju? Nē, paldies par kūkām! [141]

Vladimirs Kalniņš
Trešdiena, 24. septembris (2008) 00:03

Var cienīt Lapsas kunga, Metuzāla kunga un Jančevskas kundzes veikumu Latvijas mūslaiku vēstures atdzīvināšanā un atgādināšanā spilgtos tēlos un notikumos. Viņu «Mūsu vēstures: 1985–2005» pirmais sējums bija tiešām interesanta lasāmviela, un nav pamata domāt, ka nupat iznākušais otrais sējums varētu būt sliktāks — spriežot pēc tā satura rādītāja, iespējams, vēl interesantāks.

Taču kategoriski nevaru piekrist apgalvojumam, ko viens no grāmatas autoriem nupat izteicis — un vēl mēģinājis publiski pamatot — interneta vidē. Citēšu — runa ir par iespējamu premjera amata ieņēmēju histērijā iekritušā Ivara Godmaņa vietā: «Tas, protams, skanēs ļoti dīvaini no manas kā «Kampēja» grāmatas izdevēja mutes, bet — tad jau drīzāk derētu kaut vai vecais labais Andris Šķēle. Blēdis un kampējs, protams, un gan jau kamps atkal, ja tikai spēs. Bet viņam — vai kādam līdzīgam cilvēkam, kādu mūsu valstī ir nevis maz, bet briesmīgi maz, — vismaz būs skaidrs un stratēģisks ekonomiku patiesi saprotoša cilvēka, ne pažarnieka redzējums, ko darīt ar valsti.»

Šādu apgalvojumu izsacījušajam cilvēkam — ja jau viņš pats pieminējis šādu faktu — patiešām vajadzētu atminēties visu to, kas viņa paša izdotajā grāmatā sarakstīts par Kampēja kungu. Reizē to vajadzētu atcerēties visiem tiem, kas ir gatavi ik pa dažiem gadiem aizmirst visus iepriekš no grābekļa saņemtos triecienus un būt gatavi tam uzkāpt ar jaunu sparu. Tiem, kas gan kā kārtīgi latvieši papukšķ, bet, pienākot izlemšanas brīdim, aizmirst visu slikto, un kā tikpat kārtīgi latvieši kārtīgi cer — gan jau šoreiz viss būs kārtībā, gan jau šoreiz mūs nepiekrāps.

Vai tas ir pārspīlējums? Padomājiet paši — cik no Latvijas iedzīvotājiem jau pēc dažiem mēnešiem atcerēsies nupat gaismā celto klasisko melu stāstu: par to, kā ministre Purne pirms referenduma baida ar zelta kalnu zaudēšanu, bet pēc referenduma Purnes kundzes tiešais priekšnieks Godmanis pēkšņi paziņo, ka nekādi zelta kalni neesot solīti, un vēl vaino melos to, kas viņam mēģina atgādināt iepriekš solīto...

Tāpēc tiem, kam nebūtu nekādu iebildumu, lai mūsu valdību atkal kādu laiciņu pavadītu Kampējs, likšu pie sirds šo to no šim kungam veltītās grāmatas, kurā jau diezgan sen izlasītais tomēr palicis prātā — varbūt tāpēc, ka ļoti cieši sasaucas ar to, ko atminos pats no aizvadītajiem gadiem.

Deviņdesmito gadu epopeja ar «Šķēles podiem» — manuprāt, viennozīmīgi: ja tobrīd pastāvētu tāds KNAB vai ģenerālprokurors nebūtu «politiski saspiestais» Skrastiņš, Kampējs būtu atsēdējis. Bez jautājumiem — un tagad nepaceltos jautājums, vai izcilajam saimniekotājam nevajadzētu vēlreiz papremjerot.

Tālāk — Šķēles darbošanās Lauksaimniecības ministrijā, no kuras kaut kā nevilšus izrietēja tas, ka dažādos veidos pie vērtīgākajiem uzņēmumiem tika viņam tā vai citādi tuvi cilvēki, bet vēlāk — viņš pats. Jā, jau atkal Kampējs nav notiesāts un nav atsēdējis, bet — mūsu dienās «politiski nāvējoši» un krimināli ļoti nepatīkami būtu kā viņa darbībai veltītie Valsts kontroles atzinumi, tā toreiz zaudētājos po poņaķijam palikušie.

Vēl tālāk — bēdīgi slavenās «brālības» sarunu ieraksti, kas supersliktā gaismā parāda ne tikai dažādus uz glāzīti kārus jurus dobeļus, bet arī pašu Kampēju un viņa politiskos kompanjonus, kam varas dēļ visi līdzekļi labi.

Tā varētu turpināt vēl ilgi. Turklāt Kampējam nav pat tā aizbildinājuma, ko bieži min Aivara Lemberga aizstāvji — ka viņš ne tikai zadzis pats, bet arī sakārtojis veselu pilsētu, devis darba vietas, radījis uzņēmumus. Kampēja un viņa rokaspuišu runas par Baltijas mēroga koncernu izrādījās blēņas — vieni uzņēmumi apvienoti, otri faktiski izputējuši, trešie pārdoti katram, kas ir gribējis pirkt.

Vai tiešām ir kāds, kas vēlas, lai šis cilvēks «ar stratēģisku redzējumu» vēlreiz pavada mūsu valsti?