Aivars Tarvids: Aukstā kara lielgabalgaļa [91]
Aivars Tarvids
Piektdiena, 5. septembris (2008) 00:15
Taisnības kārie ES vadoņi savā galotņu konferencē lēma sodīt agresīvo Putina & Medvedjeva režīmu pēc krievu tautas pasakā vēl aprādītas receptes. Proti, palaidnīgo līdaku slīcināšanas nolūkā atlaida atpakaļ upē.
Senīlā Eiropa apjēdza, ka šodienas Krievija nav juku laiku vārdzināta teritorija Maskavas apvadceļa viducī. Lielvara apzinās gan savas stratēģiskās intereses, gan savu spēku to īstenošanai. Var šo situāciju bez morāles garnīra pieņemt kā ģeopolitisku realitāti, var mēģināt lietu kārtību demokrātijas fantomu vārdā mainīt. Piemēra pēc, pārliecināties, kurš kārtējā aukstajā karā kapitulēs pirmais? ES bez krievu energonesējiem vai Krievija bez ES naftas un gāzes dolāriem (eiro)? Vai kāds ir tik naivs vai tik oligofrēnisks, ka domā, ka Rietumu pasaule gatava ar ieroču spēku aizstāvēt savu vērtību «džentlmeņu komplektu» kaut kur bij. Krievijas impērijas nomalēs? Tas notiks laikā, kad NATO varoņi tup kazarmās Afganistānas kalnos, kur bailēs no talibiem drudžaini strebj ananāsu kompotu un sūkstās par nepietiekamo tualetes papīra izvēli?
Panikas cēlāji un sava PR kopēji spriedelē, ka daudzcietušās Gruzijas liktenim nu lemta Ukraina, Moldāvija, tad arī Baltijas trejmeitiņas. Ja NATO nav izmirstošs militāri politisks dinozaurs ar milzu rumpi un atrofētām smadzenēm, tam jāapjēdz uzņemšanas ielūguma nosūtīšanas Gruzijai un Ukrainai pašnāvnieciskā perspektīva. NATO kārotājs Saakašvili jau mēģināja sēdēt uz Rietumu durkļiem konfliktā ar Krieviju. Tagad fiksi piešķirt rīcības plānu cilvēkēdāja Putina apdraudētajai Ukrainai! Lai pārliecinātos, ka šī valsts sašķelta Labā un Kreisā krasta Ukrainā, bet Hruščova voluntāri Kijevai «piegrieztā» Krima drīzāk atkal būs tatāru autonomija, ne oranžā Juščenko marionete. Pašsaprotami, ka briti neatdod Gibraltāru. Kācēc brīnīties, ja krievi neatdos Sevastopoli? Var droši apgalvot, ka alianses ciešāki tuvināšanās mēģinājumi ar Gruziju un Ukrainu vien pierādīs NATO varenības fikciju.
LR diemžēl nav UK, kurai vienmēr ne pastāvīgi draugi, bet pastāvīgas intereses. Gribas mums būt svešās dzīrēs par sulaiņiem, svešos konfliktos par karakalpiem. Latvijai it kā svarīga tās drošība un labklājība, ne šaubīgas politiskās kombinācijas tūkstošu kilometru attālumā. Labāk žēlot vietējos bezmāju kaķēnus, ne gausties par kārtējo bēgļu nometni citā pasaules galā. Prātīgāk egoistiski baudīt NATO biedra statusu un pretoties šīs organizācijas pašiznīcināšanās tieksmēm, ne apmāti pārvērst nāciju par aukstā kara lielgabalgaļu.
Pēdējo gadu politiskā dežūrtēma ir sūkstīšanās par ES un NATO dalībvalstu konfliktiem, to dažādo pozīciju krīzes momentos. Tikai neklājas spriedelēt par atšķirīgo redzējumu Briseles ofisos un štābos, ja pašu Baltijas valstu vienotība ir ilūzija, kuru simbolizē triju valstu prezidentu kopbilde kārtējos dziesmu svētkos un patētiski tosti neatkarības dienas banketos.
Var, protams, mielot valstsvīru pašapziņu, ka viņu, baltiešu līderu, dalība Saakašvili režisētajā mītiņā glāba skaisto Tbilisi no krievu agresoru tanku ienākšanas. Kungi, lūk, stāvēja brīvības sardzē un viņu varonība sakņojas savu tautu vēsturiskajā pieredzē un «Baltijas ceļa» mītā. Taču, ja vēlamies būt sekmīgi vēstures skolnieku un ielāgot starpkaru nenotikušās «Baltijas antantes» mācības, svarīgi citi uzstādījumi un cita rīcība. Baltiešu varasvīru aktivitātēs dominē paštaisnums, savtība un pārprasta pārākuma apziņa. Nav vienotas, sinhronas politikas attiecībās ar Maskavu, Vašingtonu, Briseli... Jautājumu spektrs te visplašākais – no kopēja, saskaņota rēķina piestādīšanas (nepiestādīšanas) Maskavai par t.s. okupāciju, līdz taisnīgu subsīdiju pieprasīšanas vietējiem lauksaimniekiem no ES naudas dalītājiem.
Šodienas stresainajā situācijā baltiešu augstākajām amatpersonām skaidri un nepārprotami jāuzdod jautājums Rietumu sabiedrotajiem – vai eksistē reāls plāns Baltijas aizsardzībai no ārējā agresora. Lai triju Baltijas valstu pilsoņi saņem viennozīmīgu atbildi un samierinās, ka visas Ziemeļatlantijas alianses drošības garantijas nozīmē tie divi reaktīvie kaujas «džeti», kuri treniņu lidojumos baida pagaidām vēl ekonomiskās krīzes nenobendētos Latvijas pensionārus.
