Kā būtu, ja būtu... Krievija NATO [47]
Māris
Pirmdiena, 1. septembris (2008) 00:01
Viņa Svētība Dalailama XIV savā ierastajā manierē atkal saviļņojis pasaules sabiedrību, piedāvājot uzaicināt Krieviju NATO. Latvijas iedzīvotāju reakciju uz minēto aicinājumu var labi redzēt visos portālos, kur šī ziņa tikusi ievietota, un tā ir gandrīz viennozīmīga: «Večukam jumtiņš pavisam aizbraucis». Tikai pa vientuļai balsij iebilst pret kopējo riešanu. Un tomēr - kā būtu, ja būtu?
Šī ideja nav nemaz tik oriģināla un jauna - vēl 1991. gada beigās, kad PSRS eksistēja pēdējās dienas, Boriss Jeļcins šokēja NATO samitam nosūtīja vienpusēju deklarāciju: «Šodien mēs paceļam jautājumu par Krievijas iestāšanos NATO». Jeļcins to nosauca par ilgtermiņa politisko uzdevumu. «Nato valstu ministri no pārsteiguma bija pārāk apstulbuši, lai dotu jel kādu sakarīgu atbildi», tā rakstīja Toms Frīdmans laikrakstā «The New York Times». Arī turpmākajos gados Rietumi uz Jeļcina piedāvājumu nespēja dot jēdzīgu atbildi.
2000.g. martā savā pirmajā intervijā ārzemju medijiem Putins nošokēja visus, sacīdams, ka var runāt par dziļāku integrāciju ar NATO, ja Krievija tiks uzskatīta par līdzvērtīgu partneri. Viņš izteica arī stingru brīdinājumu, ka jebkurš NATO mēģinājums neļaut Krievijai apspriest alianses paplašināšanos uz austrumiem izraisīs vienīgi pretestību.
Nākamajos gados piedzīvojām gandrīz visu bijušo soc. valstu, kā arī Baltijas republiku iestāšanās NATO, pretraķešu sistēmas izvietošanu Čehijā un Polijā. Tad nāca Irākas karš, kur Krievija nedabūja nevienu kontraktu izpostītās valsts infrastruktūras atjaunošanai un naftas ieguvei. Statistika rāda, ka Volstrītas baņķieri pērn nopelnījuši simtiem miljonu dolāru, izmantojot tendenci, ka Krievijas oligarhi uzpērk amerikāņu uzņēmumus un fabrikas. Jaunais Krievija prezidents Dmitrijs Medvedevs pirmajā tikšanās reizē ar nacionālajiem oligarhiem deva skaidru mājienu, ka tiem jāstāv ar vienu kāju uz dzimtās zemes un jāstiprina Krievijas varenība pasaulē.
Krievijas nafta, gāze un citu derīgo izrakteņu atradnes ir pamatā tam, ka miljardieru vidū šogad ir visvairāk krievu. Nauda vienmēr iet roku rokā ar varu. Krievijas galvenā interese allaž ir bijusi vara, tādēļ varam nešaubīties, ka arī turpmāk jauno oligarhu miljardi tiks izmantoti varas iegūšanai pasaules mērogā.
Bet tagad atgriežamies pie Dalailamas priekšlikuma par Krievijas uzņemšanu NATO: vai tiešām viņš ir jucis, kā lielais vairākums to redz? Ja tomēr nē, tad kā gan īsti uztvert viņa teikto? Citēšu kāda komentētāja rakstīto APOLLO portālā: [lapsa 18:51 25.aug.]: «Daļa taisnības viņam ir!Nez vai Krievija tam piekristu, jo tas nozīmētu pārrestrukturizēt un padarīt daudz caurskatāmāku Rietumiem Krievijas aizsardzības politiku un ne tikai. Tas būtu diezgan radikāls solis, un neticu, ka abas puses tam kādreiz piekristu, bet tas mainītu daudz ko. Tik tiešām Krievija nejustos tā, it kā būtu ne gluži NATO pretiniece, bet arī ne sabiedrotais».
To pašu var teikt arī par NATO galveno balstu - ASV. Abu lielvalstu politikas virzītājiem bija, ir un būs izdevīgi, ka ir kāds skaidri redzams ienaidnieks, uz kuru novelt vainu par jauna saspīlējuma rašanos, tādējādi attaisnojot savu rīcību. Protams, ka šodien ideja par ASV un Krievijas sadarbību ir stipri utopiska, ja ne absurda, kā dēļ cienījamais Dalailama internetā tiek zākāts visādiem vārdiem. Bet, ja atmetam prāta inerci un tomēr paskatāmies uz tādu iespējamību? Tad mēs redzam divu lielvaru milzīgu spēku, kas pats par sevi izraisa bijāšanu. Tad mēs redzam, ka abas puses izbeidz muļķīgo dzīšanos pēc hegemonijas pasaulē. Mēs redzam arī, ka starpvalstu sadarbība kļūst patiešām draudzīga, nevis formāla, kā tas ir bijis līdz šim. Jo Gruzijas un Krievijas konflikts rāda to, ka nekādas starptautiskas garantijas šādās situācijās nedarbojas. Dalailamas ideju es redzu ģeniālu tieši ar to, ka tad impērijām nāktos paskatīties uz sevi citādāk - cik uzticams, cik noderīgs esmu kā sabiedrotais un draugs, jo nošķiršanās politika neko vairāk par neuzticēšanos nekad nav radījusi. Domāju, Dalailamas vīzija ir, ka tautas ražīgi sadarbojas, ka tās pazīst un ciena viena otru. Pretējā gadījumā cilvēci turpinās vajāt konflikti un kari; politiķi un reliģiozie līderi turpinās manipulēt ar informāciju, bet zaudējumus cietīs ierindas pilsoņi. Dalailama savā vienkāršībā aicina mūs saprast, ka VISI ESAM VIENS.
«Diemžēl, lai gan Padomju Savienība ir pārtapusi par Krievijas Federāciju, vecais domāšanas veids, vecās tendences un paradumi ir palikuši. Un tas ir slikti. Lielā krievu tauta jāiekļauj pasaules un Eiropas sabiedrībā. Lai mazinātu atsvešinātību un bailes, NATO štābs jāpārceļ uz Maskavu. Tad bailes izzudīs,» sacīja Dalailama.
