Kas man ir referendums par pensijām? [97]

Juris Bogdanovs
Ceturtdiena, 21. augusts (2008) 00:12

Valdošie politiķi un ekonomisti pēdējā laikā nebeidz pārsteigt ar dīvainiem izteikumiem un apgalvojumiem. Pēc viņu vārdiem, cīņa pret izmaiņām Pensiju likumā (PL) ir cīņa par taisnīgumu un valsts glābšanu. Neminot ministrus, kuri runā to, ko no viņiem prasa amats un koalīcija, gribu vērst uzmanību uz Prof. Karnītes neticamos izteikumus žurnālā «Nedēļa».

Aptuveni citējot, Karnītes kundze stāsta, ka mēs strauji un pamatīgi virzāmies uz savas konomiskās un politiskās neatkarības, kā arī cilvēku (tautas) zaudēšanu. Taču taču pavisam nedaudz iepriekš, tajā pat intervijā viņa apgalvo, ka mūsu valsts politiski un ekonomiski «ir izdarījusi pareizo izvēli»... Saprotu, ka tas skar arī pensiju jautājumu.

Negribētos runāt par to, ka mums ir tāda ekonomika, kurā pienākot pensijai no tās tik un tā nevienam nekas nebūs palicis kaut vai inflācijas dēļ, nemaz jau nerunājot par iespēju, ka pēc gadiem, pārfrāzējot Karnītes vārdus, šo ekonomiku kūrēs «kādi citi», kuriem visas mūsu cerības un iepriekšējie plāni izrādīsies pilnīgi nevajadzīgi viņu mērķu un interešu sasniegšanai...  Bet vēl jau ir milzīga iespēja, ka «šī ekonomika» vispār sabrūk, jo tā ir balstīta uz ražošanas iznīcināšanu to apgrūtinot un nodrošinot negodīgus konkurence nosacījumus ja skatāmies pret „lētajām” un attīstītajām pasaules ekonomikām, kā arī uz aizņemšanos un iztērēšanu pilnīgi nejēdzīgās lietās.

Tāpēc, man šī iešana uz šo referendumu būs iešana balsot pret visu pastāvošo iekārtu, pret tās attieksmi pret iepriekšējā referenduma rezultātiem, pret «taisnīguma» un «ekonomikas attīstīšanas» izprasšanu tā, kā to redzam šodien Latvijā.

Reklāma

Uzskatu, ka Latvijai tās platuma grādos, izglītotības līmenī, apdzīvotībā utt., ir nosacījumi, kuros maksāt pabalstus, kas mazāki par iztikas minimumu ir noziedzīgi. Ja kāds ir nostrādājis vairāk kā 40 gadus, viņam ir jāmaksā vairāk, nekā citam ar mazāku stāžu. Tomēr, neviena pensija nedrīkst būt zemāka par iztikas minimumu. Ja tam nav naudas, tad jāiet uz referendumu, jo tas liecina par nespējīgu valsts augstāko pārvaldi, ekonomiksās politikas veidotāju. Izskatās, ka viss šobrīd notiekošais varētu beigties arī ar lielākiem nemieriem.

Turklāt, cik gan ir mūsdienās cilvēku, kuri nav strādājuši vispār vai ir strādājuši maz? Vai to īpatsvars ir tik liels, lai slimīgi uzstātu, ka viņiem ir jāmaksā, aptuveni, 60 latu mēnesī? Un kāpēc cilvēkam, kurš visu mūžu strādājis, nesis labumu sabiedrībai, un nav svarīgi kādā vietā un par cik lielu algu, tiek maksāta pensija, kas ir ļoti tālu pat no minimālās algas, kura pati nekādi nespēj nosegt tekošos izdevumus?

Iešu balsot, un pat priecāšos, ja šis referendums nozīmēs valsts sabrukumu. Un ne jau tāpēc, ka es to gribētu, bet tāpēc, ka tikai tāda rīcība var likt sākt kustināt sēžamvietas tiem cilvēkiem, kuri visu šo ir radījuši. Jo vairāk, ka tieši politiķi ir radījuši situāciju, kad daudzi cilvēki bija spiesti saņemt daļu vai pat visu algu aploksnēs, vai arī palikt bez darba vispār. Ja ir bērni, un nodokļi nozīmētu samazināt jau tā zemos ienākumus, tad daudzi to sapratīs. Kamēr nebija sākušās ekonomisko bēgļu gaitas uz ES valstīm, šī bezdarba problēma bija ļoti liela. Un tikai aprobežoti un nelietīgi politiķi varēja muldēt, lai cilvēki pieprasa no darba devēja, lai ziņo iestādēm utt. Viņi nerēķinās ar realitāti, un viņi neko netaisās darīt, lai situācija mainītos. Un pareiza nodokļu politika atrisinātu ļoti daudz arī šajos jautājumos. Bet neviens to netaisās mainīt.

Reiz dzirdēju salīdzinājumu, kurā iepriekšējais referendums tika pielīdzināts vēlmei aizkaru dēļ sagraut visu māju... Patiesībā, «šo māju» es redzu kā tādu, kura uzbūvēta uz mitrinātu smilšu pamatiem, un uz kuras tiek būvēti nākamie stāvi, ik pa laikam pielabojot jau grūstošos pamatus. Uzskatu, ka esam situācijā, kurā «šī māja» (valsts), ir jānojauc un jāsāk būvēt viss no sākuma, citādi viss sabruks un iznīcinās visus tās iemītniekus. Tas nozīmētu, ka vairs nepaliktu neviena, vai viņi būtu pietiekoši cietuši no sabrukuma, kas spētu ko paliekošu uzbūvēt no jauna.

Uzskatu, ka gudra pārvaldītāja rīcība šodienas situācijā var būt tikai viena - nojaukt esošo un būvēt jaunu uz stingriem pamatiem. Citādi būs kā Karnītes kundzes «pareģojumā»...

Neuzskatu esošo likuma piedāvājumu par kaut ko labu un visu atrisinošu. Tāpat neticu nevienam no tiem spēkiem, kas par to iestājas. Un neredzu vispār nevienu politisku un arī apolitisku spēku Latvijā, par kuru balsot. Kāda atšķirība, vai latviešus un Latviju iznīcinās latviski, vai krieviski runājošie? Tāpēc uz vēlēšanām vairs neeju. Bet šis un iepriekšējais ir referendumi – iespējas kaut ko ietekmēt. Iepriekšējo, valdošie, «demokrātijas vārdā», jau atkal, izkropļoja un padarīja par neesošu. Noteikti vēl tagad par to un «to melno, netīro un nevienam nerūpošo masu – tautu», nevar vien beigt smieties.

Iestājoties pret esošo valsts ekonomisko politiku, un vienmēr esmu piedāvājis arī risinājumus, un turpināšu to darīt arī uz priekšu, gribu atzīmēt vēl vienu jautājumu, kura dēļ vēlos «šīs viņu valsts» sabrukumu. Tāpēc gribu vēl izpausties par bērnu politiku, kura arī esot spērusi «milzu soļus sakārtotības virzienā», un kas esot viena no viņu prioritātēm. 

Piemēram, viena no šīs valdības prioritātēm esot rūpes par bērniem... Izteikti atrauti no realitātes un rūpējoties par tiem, kam jau tāpat ir vairāk, un pametot garīgai bojāejai tos, kuriem nav paveicies ar vecākiem.

Piemērs no dzīves. Kādam cilvēkam ir 4 bērni no pirmās sievas. Gan zemo atalgojumu Latvijā, gan citu apstākļu dēļ, viņš nebija spējīgs nodrošināt bērnu uzturēšanu. Nāca valsts, un maksāja bērniem vairāk, nekā cilvēks, pārsvarā, pelnīja.

Tad notika nelaime, un bērnu māte nomira, kas arī ir ļoti lielā mērā esošā «labklājības līmeņa» Latvijā nopelns. Tagad bērni ir pie tēva. Un viņš saņem RĪKOJUMU, izpildu lietā Nr. 149-C4-2005. Tiesu izpildītājs no viņa pieprasa 5,5 tūkstošus, pie kam atstājot 50% no MK noteiktās minimālās algas.

Tā teikt, rūpes par bērniem «uz sejas». Pirmkārt, jau iepriekš ar attiecīgu alimentu apmēru, kurš gan ir pat nepietiekošs bērnu pilnvērtīgai uzturēšanai, tomēr neatbilstošs valstī esošajiem vidējiem ienākumiem, piespiežot cilvēku slēpties, jo citādi būs jāstrādā par tiem pašiem 50% no minimālās algas. Tāda politika neatrisina alimentu jautājumus, bet gan paralizē tos.

Bet tagad, kad bērni ir pie tēva, un ir alimentu parāds, par dzīvokli jāmaksā 300-450 un jānodrošina bērni, valsts, «caur bērnu atbalsta politiku» dara visu, lai izdzītu viņus uz ielas. Nopelna tikai parādu piedzinējs.

Uzskatu, ka arī šajā jautājumā valstij ir jādomā, jo šodienas politika pazudina gan alimentu maksātāju, izslēdzot viņu no darba tirgus tieši ar to, ka viņš tiek padarīts par sevi uzturētnespējīgu, tāpēc, visbiežāk kļūst par izdevīgu nelegālam darbam, vai arī vienkārši nodzeras. Ko no tā iegūst valsts? Vai bērni ir nodrošinātāki? Vai ir bijība vecākiem? Nekā tamlīdzīga. Tikai parādu piedzinēju bizness ir izveidojies.

Tāpēc, un vēl 100-tiem citu iemeslu dēļ, es iešu uz referendumu, un neiešu uz vēlēšanām, ja neparādīsies kāds cits politiskais spēks. Šie spēj tikai sagraut un taisīt teātri, un jebkurš paņēmiens viņu gāzšanai ir atbalstāms.