Ūdensapgādes sekmes un veiksme nepieciešamas arī citām nozarēm! [2]
Aleksandrs Kalējs, ilgadējs energonozares darbinieks
Pirmdiena, 18. augusts (2008) 00:14
Nule lasītāji varēja iepazīties ar ūdensapgādes nozares veterāna Jura Kampāna publisko viedokli, gari, un pietiekami emocionāli, stāstot par Rīgas ūdenspagādes un kanalizācijas sistēmas pašreizējo stāvokli un tās atjaunošanas plāniem.
«No iekšpuses» pazīstot sabiedrisko pakalpojumu nozari un tās ikdienu, varu tikai piekrist kolēģa viedoklim, ka ne ūdens, ne elektrība, ne arī atkritumu izvešana (neticiet, pajautājiet neapoliešiem!) nav nekāda Dieva dāvana, bet gan simtu un tūkstošu cilvēku darbs.
Varu tikai ar apbrīnu vērot to, kā kolēģa acīmredzot pārstāvētais pašvaldības uzņēmums «Rīgas ūdens» visus šos gadus, neraugoties uz zemajiem tarifiem un kopējo situāciju valstī, ir spējis ne tikai nodrošināt stabilu ūdensapgādi, bet arī sekmīgi attīrīt galvaspilsētas notekūdeņus un arī virzīties attīstības virzienā.
Tāpat piekrītu vienam no uzņēmuma vadības pārstāvjiem, kurš nesen televīzijas skatītājiem publiski atgādināja – tas, ka galvaspilsētā gadiem ilgi nav bijis nevienas lielas ūdensapgādes avārijas un cilvēki pieraduši, ka ūdens krānā ir vienmēr un jebkuros apstākļos ir nevis pašsaprotama lieta, bet sistemātiska un iespaidīga darba rezultāts.
Taču ir apgalvojumi, kam piekrist nevaru. Saprotu, ka kolēģim viņa darbības joma šķiet vissvarīgākā, taču tas nenozīmē, ka tikpat svarīga un darbu prasoša nav arī elektroapgāde, un citas sabiedrisko pakalpojumu un produktu sfēras.
«Ūdensapgādes sistēma nav sakārta starp stabiem, kam regulāri uzgāžas vētru izgāzti koki, un tā arī ikdienā nav acu priekšā», raksta kolēģis un viņam ir taisnība vismaz tajā ziņā, ka elektroapgāde Latvijā vēsturiski ir vismaz tikpat grūtā situācijā kā ūdensapgāde.
Jā, es piekrītu, ka Rīgas pazemē pašlaik valda īstas, cilvēka acīm neredzamas šausmas – simtgadīgas caurules un padomjlaiku caurules, kas izskatās vēl sliktāk, caurumi, smilšu aizbirumi utt. Bet ne labāks stāvoklis ir ar elektroapgādes sistēmu – vai kāds Latvijas laukos ir pavērojis kaut vai elektrolīniju stabu stāvokli? To, cik daudzas līnijas būtu jāmaina jau teju, teju? Cik bieži ir jācērt zari ap šīm līnijām? Cik vējainu dienu gada laikā ir Latvijā un kādu postu tas nodara?
Varu izteikt tikai cieņu un apbrīnu kolēģu darbam par spējām sekmīgi apgūt Eiropas Savienības līdzekļus aprakstītās situācijas straujai uzlabošanai un vēlēt veiksmi cilvēku sapratnes gūšanā, ka, piemēram, gadu ilgi remontdarbi gan traucē dzīvei, toties nodrošina gadu desmitu ilgu drošību par to ka ūdens krānā būs gan rīt, gan pēc nedēļas un gada. Taču nevajadzētu aizmirst, ka līdzīga veiksme un sekmes nepieciešamas arī elektroapgādei – visu iedzīvotāju dēļ!
