Ziņas

Par referenduma rezultātu apstrīdēšanu [49]

Vilors Eihmanis, biedrības «Par godīgumu tiesu varas sistēmā «Temīda»» valdes loceklis
Otrdiena, 12. augusts (2008) 00:14

Līdz šim Latvijā sabiedrības un partiju uzmanība tiek pievērsta tikai balsot atnākušo skaitam, bet neinteresējas par daudz būtiskāko — kā veidojas Latvijas Republikas pilsoņu kopums, un vai kopējais balsstiesīgo skaits ir ticams? Piemēram, ja par balsstiesīgo kopskaitu būtu ņemti 1,216 miljoni vēlētāju, nobalsojušo būtu virs 50% un referendums būtu noticis. Kāpēc jātic, ka balsstiesīgo Latvijā tagad esot vairāk?

Ir iespējams noprotestēt CVK lēmumu par referenduma rezultātiem, jo Latvijā joprojām nav izveidots oficiāls Vēlētāju reģistrs.

Nosakot referendumā piedalījušos procentu (40,14%) un kvorumu (757 607), Centrālā vēlēšanu komisija vadās nevis no konstanta un likumīga, pārbaudāma Vēlētāju reģistra, bet gan no Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) elektroniskās sistēmas ģenerētiem pilsoņu kopuma skaitļiem, kuri ik brīdi mainās, nekādi nav pārbaudāmi un salīdzināmi un turklāt izraisa pamatotas šaubas par to ticamību.

Gatavojoties plānotajai elektroniskajai balsošanai pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, Latvijas Republikas valdība ir uzdevusi izveidot Vēlētāju reģistru. Taču tāds joprojām nav izveidots.

Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts ziņojumā valdībai par Vēlētāju reģistra izveidi un PMLP elektroniskās sistēmas drošību ir novērtējis, ka PMLP sistēma nav droša.

Uz fona, ka Latvijā mirstība ievērojami pārsniedz dzimstību, kā dēļ Latvijas iedzīvotāju kopējais skaits strauji samazinās, īpašas šaubas izraisa balsstiesīgo pilsoņu skaita milzīgais pieaugums Latvijā: 1996. gadā — 1,2 miljoni, 1998. gadā — 1,3 miljoni, 2008. gadā — 1,5 miljoni.

Pilsonību naturalizācijas kārtībā saņēmuši (vairāk nekā 10 gadu laikā) nedaudz virs 100 tūkstošiem (turklāt daļa no tiem ir bērni, kam vēl nav balsstiesību, bet vēl cita daļa — jau miruši).

Jautājums — no kurienes uzradušies pārējie 200 tūkstoši jauno balsstiesīgo pilsoņu?

Visiem zināms, ka pēc Eiropas Savienības lēmuma ļaut Latvijas Republikas nepilsoņiem brīvi pārvietoties visā Eiropas Savienībā naturalizācija Latvijā ir apstājusies. Tātad naturalizācijas ceļā balsstiesīgo pilsoņu skaits nevar pieaugt!

Skaidrojums, ka tagad balsstiesīgo 18 gadu vecumu sasniedz 70. gadu demogrāfiskais vilnis (kad dzimstība pārsniedza mirstību), ir ticams tikai daļēji. Tolaik dzimstība pārsniedza mirstību par 20 000 gadā (ieskaitot pilsoņu un arī nepilsoņu bērnus). Taču pašlaik, pēc PMLP datiem, balsstiesīgo skaita pieaugums (pārsniedzot mirstību) ir gandrīz trīs tūkstoši mēnesī jeb 36 000 gadā. (Tas ir dubultīgi lielāks, nekā to varētu dot «demogrāfiskais vilnis»).

Salīdzinājumam CVK mājas lapā publicētie PMLP sniegtie skaitļi:

2008. gada 9. jūnijā — 1 512 755 balsstiesīgo, bet pēc mēneša (26. jūlijā) ir jau 1 515 562 balsstiesīgo jeb par 2807 vairāk. (Saglabājoties tādam pieauguma tempam, Latvijā 2008. gadā nāks klāt papildu jauni 33 684 balsstiesīgie pilsoņi. Pavisam klātnākušo skaits būs vēl lielāks, jo katru gadu nomirst ap 10 tūkstoši vairāk. Tātad, lai gada beigās būtu balsstiesīgo pieaugums pār nomirušajiem 33 tūkstoši, pavisam šogad klāt jānāk jauniem pat 43 tūkstošiem. Piebilstams, ka Latvijā ik gadus nomirst 40–45 tūkstoši cilvēku, no Latvijas izceļo ap 10 tūkstošiem, bet piedzimst ap 20–25 tūkstošiem cilvēku).

No kurienes ir nācis tāds balsstiesīgo skaita milzu pieaugums, kas ir šie klātnākušie pilsoņi?

Arī 2008. gada 9. jūnijā PMLP sniegtais balsstiesīgo kopējais skaits — 1 512 755 — ir apšaubāms. Pirms desmit gadiem — 1998. gada 4. jūnijā —, pēc PMLP datiem, bija 1 348 535 balsstiesīgie. Balsstiesīgo pilsoņu skaita pieaugums 10 gadu laikā par 164 220. Kā tas var būt, ja katru gadu nomirst par 10 tūkstošiem vairāk nekā nāk klāt? Kā tika minēts, naturalizētie 100 000 jaunpilsoņu nesedz šo starpību, un arī atsauce uz «demogrāfiskos vilni» nenoliedz šaubas.

Tāpat maz ticama ir iespēja, ka skaita kraso pieaugumu būtu ietekmējuši dubultpilsoņi. Pat ja pieņem, ka visi emigrācijas latvieši tika reģistrējušies savos mantotajos īpašumos Rīgā, tad tas ir noticis jau līdz 1998. gadam. Arī ārzemēs dzīvojošo Latvijas Republikas balsstiesīgo pilsoņu skaits kopš 1998. gada ir pieaudzis nebūtiski — no 30 218 1998. gada jūnijā uz 35 824 2008. gada jūnijā jeb par 5606.

Zinot lielo skaitu uz ārzemēm strādāt izbraukušo un arī to, ka nodokļu dēļ ir izdevīgi izrakstīties no Latvijas un reģistrēties ārvalstī, maz ticams, ka ārvalstīs kopš 1998. gada ieradušies legāli strādāt tikai pieci tūkstoši Latvijas Republikas pilsoņu. (Piemēram. Strādāt Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas u. c. struktūrās no Latvijas deleģēti ir vairāki simti Latvijas Republikas pilsoņu. Taču reģistrēti Luksemburgā ir tikai 28, bet Briselē — 126 Latvijas Republikas pilsoņi jeb tikai par 70 vairāk nekā 1998. gadā. Vai tas atbilst patiesībai?)

Ja emigrācijā dzīvoja ap 150 tūkstošiem latviešu, ir visai apšaubāmi, ka no viņiem tikai 30 tūkstoši ir Latvijas Republikas pilsoņi. (Ir zināms, ka vairākums nav atgriezušies Latvijā. Tātad Latvijas Republikas pilsoņu skaitam ārzemēs vajadzētu būt ievērojami lielākam.)

Vēl kāda nianse. Ir konstatēts, ka referenduma iecirkņos bija ieradušies un gribēja balsot, bet netika ļauts balsot pilsoņiem, kuru pasēm bija notecējis derīguma termiņš. (Ja būtu bijis izveidots Vēlētāju reģistrs, balsot varētu, uzrādot jebkuru dokumentu — šofera tiesības, pensionāra apliecību utt. Arī elektroniskajā balsošanā pase nav vajadzīga.) Protams, par pases atjaunošanu ir atbildīgi paši pilsoņi.

Taču neatbildēts ir jautājums, kāpēc šie pilsoņi, kurus vēlēšanu komisija izraidīja no iecirkņiem un neļāva viņiem balsot, palika iekļauti tajā balsstiesīgo kopējā skaitā, no kura aprēķina nobalsojušo īpatsvaru un kvorumu ? Loģiski būtu — ja viņiem neļauj balsot, tad arī no aprēķinos ņemtā balsstiesīgo kopskaita tie būtu izslēdzami. Turklāt tas ir elementāri — PMLP datorsistēmā visu pasu derīguma termiņi ir fiksēti.

Papildu neskaidrība. PMLP datos vispār pazuduši ir ap 30 000 bomžu, kuriem nemaz nav pasu un reģistrācijas vietas. Ja tic PMLP reģistram, tad 100% visu balsstiesīgo ir noteikta dzīvesvieta (pilnīgi visi ir reģistrējušies) un nav pilnīgi it neviena pilsoņa, par kuriem agrāk PMLP norādīja — nav noskaidrots. (Vienlaikus presē bieži lasām ziņas, ka policijas meklējamie nav reģistrējušies, ka PMLP reģistros uzrādās mistiskas neeksistējošas adreses, kur mājas nekad nav bijis. Ticamības labad PMLP būtu klājies vismaz vienu «nenoskaidroto» pa visu Latviju tomēr uzrādīt.)

Nav atbildēts arī, vai no PMLP balsstiesīgo uzskaites ir izslēgti tie ap 200 Krievijas jaunbagātnieku, par nelikumīgu pilsonības piešķiršanu ir krimināllieta. Kādas ir garantijas, ka tādu nelikumīgu, joprojām neatklātu ierakstu PMLP pilsoņu datorsistēmā uzskaitē nav vēl? Cik — tūkstotis, desmit tūkstoši, simt tūkstoši?

Jucekli, kāds bija PMLP reģistrā, PMLP mēģināja sakārtot, pirms pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām nosūtot visiem balsstiesīgajiem paziņojumus uz datorsistēmā ierakstīto reģistrācijas adresi un lūdzot atsaukties pilsoņus, kuri konstatētu nesakritības. Tādu pilsoņu izrādījās tūkstošiem. Turklāt, kā rakstīja prese, daudz izrādījās pašas PMLP paviršības kļūdu.

Kādas ir garantijas, ka tagad PMLP reģistros kļūdas ir izlabotas, visi mirušie izslēgti un nav viltus jaunpilsoņu?

Kamēr nav izveidots drošs, pārskatāms Vēlētāju reģistrs, CVK nedrīkst kvoruma noteikšanā vadīties no nedrošiem, mainīgiem elektroniskiem datiem, kuru kopējā ticamība raisa šaubas.

Kamēr nav izveidots Vēlētāju reģistrs, balsstiesīgo pilsoņu kopskaita noteikšanā būtu izmantojama tāda pati metode, kādu to izmantoja un paredzēja izmantot Satversmes tēvi 1922. gadā. (Ievērosim, ka tolaik tikko bija beidzies karš, atstājot haosu. Bet pašlaik lietojamās datorsistēmas tolaik nebija pat visdrosmīgākajās fantāzijās.)

Patlaban izeja būtu vadīties pēc nesen notikušās tautas skaitīšanas rezultātiem.