Ziņas

Aivars Tarvids: Abels dzīvs! [90]

Aivars Tarvids
Piektdiena, 4. jūlijs (2008) 00:11

Šodien daudzi latvieši negribīgi sien melnās lentes pie valsts karogiem. Sak, šī nav mūsu piemiņa, šī nav mūsu sēru diena...

Ir tautieši, kurus tracina mūžīgā holokausta piesaukšana. It sevišķi, ja atrodas šmucīgi ebreji, kuriem spekulācijas ar pašu tautas ciešanām ir ilglaicīgs biznesa projekts. Tāda zelta ādere, kur asinsnaudas smelšanā dažs labs bāleliņš gatavs būt izpalīgos. Turklāt visu svešu varu dunkātajam latvietim tā kārojas būt galvenajam pērnā gadsimta moceklim, un viņš greizsirdīgi noraugās, ka ebreju traģikai labāks PR.

Neērta tēma, kad negribīgi kaunamies no Arāja un negribīgi lepojamies ar Lipki. Stulbi noliedzam vai gļēvi pielabināmies. Tikmēr savā ciešanu kultā bez loģiskas aiztures paplašinām jēdzienu «genocīds». Lai gan patiesībā tas attiecināms vien uz Latvijas pilsoņu — ebreju un čigānu — totālu iznīcināšanu WW2 laikā pēc nacionālās piederības principa. 1941. un 1949. gada masu deportācijas nebija «komunistiskais genocīds» — šajās represijās nacionalitātei sekundāra nozīme. Starp citu, pašreizējās valdības piekoptā ekonomiskā un sociālā politika arī nav «genocīds pret latviešu tautu»...

Būtiski salīdzināt, kādus secinājumus pēc pārciestā «genocīda» izdarījuši ebreji un latvieši. Ebrejiem galvenā mācība un rīcības programma skaidra — nekad viņus kā padevīgus lopus nedzīs Aušvicas gāzes kamerās vai Rumbulas priedēs. Šā mērķa labā Izraēla Negevas tuksnesī radīja atombumbu, bet MOSSAD aģenti visā pasaulē izpilda ārpustiesas spriedumus atdzimušās ebreju valsts apdraudētājiem. Bet latvieši? Drošina sevi ar NATO aizsargu, izjūt permanentas bailes no Krievijas un reizi gadā — 9. maijā Pārdaugavā — izbrīnīti pamana, ka bezpalīdzīgi un bezatbildīgi ļāvuši vairoties un apvienoties valsts iekšējiem ienaidniekiem, vismaz nelabvēļiem.

Bet iekšējo ienaidnieku atmaskot tik elementāri! Kaut vai pēc sadzīves antisemītisma metodikas. Labi zināmi galvenie negantnieku vārdi — Lavents, Pliners, Lipmans... Šajā plejādē godam ierindojams arī vietējo nacbolu barvedis Lindermans (partijas segvārds Abels), ko vakar politiskā prāvā Latvijas tiesa attaisnoja kriminālās apsūdzībās.

Šis Lindermans ir pārnacionāls dumpinieka, profesionāla revolucionāra un karojoša opozicionāra tips. Viņam līdzīgie citviet pasaulē rīko antiglobālistu grautiņus, gājienos vicina anarhistu un varavīksnes karogus, Če un Mao portrejas padara ikonās. Nenoliedzami, Lindermans izrādījies vīrs ar aknām — viņa gadījumā «cietumi nelīdz». Gan Latvijā, gan Krievijā. Bet Lindermana rīkotās akcijas daudziem derdzas, līdzīgi kā derdzas Loskutova histēriskie aizstāvji vai principa «Latviju latviešiem» zooloģiskie ieviesēji.

Latvijā Lindermanu vienubrīd vainoja mēģinājumā varmācīgi mainīt valsts iekārtu, atentāta gatavošanā pret VVF, nelikumīgā biszāļu glabāšanā. Ja šis krievvalodīgais terorists uzspridzinātu nacionālo valsti, ko gan paši latvieši varētu nozagt?.. Kad formāli uzlabojoties Latvijas–Krievijas attiecībām, iespējamo valsts noziedznieku deportēja uz Rīgu, būtībā Maskava «ielaida ezi» Latvijas justīcijas «biksēs».

Kāda jēga bija starptautiski paģērēt Lindermana izdošanu, ja pašmāju Temīda bezspēcīga panākt notiesājošu spriedumu? Tā ir prokuratūras impotence vai sabotāža?! Atklājas, Maizīša vīri nespēj iesēdināt ne vien oligarhu Lembergu, bet arī nacbolu Lindermanu. Jebšu Drošības policijas malači izrādījušies nedziedināmi diletanti, kuri savulaik nepratās savākt vai safabricēt pārliecinošus pierādījumus Lindermana lietā? Kopējiem spēkiem politisks huligāns padarīts politiskās izrēķināšanās upurī, kurš izrādījies krutāks par visu valsts represīvo aparātu.

Protams, atliek versija, ka slīpētais Lindermans par «žīdu naudu» atpircies Latvijas tiesas «ķēķī». Tagad šis brīvlaistais sirdsapziņas cietumnieks, visticamāk, krietni papildinās partijas kasi, kad ECT viņam par labu piespriedīs Latvijas valsti izmaksāt sāpju naudu.

Latvijas valsts «uz brīvām kājām» ieguvusi gudru un atraktīvu politiskās epatāžas meistaru, kuru grūti uzpirkt vai iebiedēt. Lindermanu neizraidīt no valsts kā tādu «krievu skolu aizstāvi» Kazakovu vai «krievu spiegu» Rogožinu... Bet amatpersonas, kuras vainojamas, ka t. s. biedrs Abels atkal drīzumā ņirgāsies par valdošo režīmu, kaunīgi klusē. Laikam politnekorekti sodās, ka šodien, 4. jūlijā, oficiālā Latvija nevicina sēru lentes citu nevainīgi nomaitāto vidū pieminot arī visu totāli izšauto Lindermanu dzimtu.

Valstī nu Abels, bet tā pietrūkst Kaina kā «jautājuma sakārtotāja»...