«Karoga» jūnija numurs
«Apollo»
Piektdiena, 27. jūnijs (2008) 09:17
«Karoga» jūnija numurā lasiet:
Jūnija «Karogs» svin Starptautisko bērnu dienu – bērnu literatūrai veltīta gan ievadeseja, kur nīgrais Arvis Kolmanis atļaujas sūroties par, viņaprāt, latviešu bērnu literatūras mazspēju, gan «Skata» sadaļa, kas izskatās jau cerīgāka – «Karogs» šoreiz uz sadarbošanos aicinājis izdevniecību «liels un mazs», lai izstāsta, kas portfelī un padomā. Portfelī briest nēderlandieša Žaka Frīnsa «Daži stāstiņi par skolotāju Jāpu un viņa klasi» Ineses Paklones tulkojumā, Ineses Zanderes dzejoļu grāmatiņas «Brīnumbēbīša gads» un «Dieguburti», no viņas pašas arī «Operas pasaka», ir Mairas Dobeles «Skolas stāsti par Mētru» un Ivetas Vecenānes «Vectētiņš Antoniņš un mēs». Tikmēr Lita Silova gudri spriež par to, kas bērniem saražots pēdējā laikā, bet Austra Gaigala iedomājas, ka visā šajā klāstā ir uzkrītoši daudz ēdmaņas – pietiek iedomāties kaut vai Māra Putniņa apsēstību ar dzīvajiem pīrāgiem. Savukārt lasošu bērnu sakarā allažīgais Juris Zvirgzdiņš izvaicā slaveno lācīti Tobiasu – ko tas gaida no latviešu bērnu literatūras. «Tobias,» viņš beigās prasa, «vai tu nepaliec bērna prātā?» «Iespējams,» šis atsaka, «bet es ar to lepojos!»
No «garļaužu» literatūras neizbēgsi – «Tekstu» sadaļā Pētera Brūvera, Arvja Vigula, Santas Skujiņas un Jāņa Vādona dzeja. Inga Ābele stāstu «Pirms visām pasaulēm» veltījusi Dzintaram Sodumam, vēl no prozas trīs Ievas Plūmes stāsti.
«Rakstos» trīs pamatīgi pētnieki ar trim pamatīgiem gabaliem: Jānis Zālītis izseko līdzi sižetam, kurš latviešu literatūrā, kinematogrāfijā un teātrī iesprucis no dzīvē visā tās krāšņumā – 1912. gada vasarā Rainim pazīstamu psihiatru Maksi Šēnfeldu nošauj viņa pacients Heinrihs fon Rautenfelds; Arnis Kluinis pēta neatkarīgas Latvijas idejas vēsturi 1914. un 1915. gada Krievijas impērijas presē, un Ilgonis Bērsons paveicis Hērakla cienīgu varoņdarbu – recenzējis Aleksandra Čaka Kopotu rakstu sešus sējumus. Citi recenzenti samierinājušies ar pieticīgāka apjoma materiālu: Ieva Plūme joprojām lasa Gunta Bereļa «Ugunīgus vēršus ar zelta ragiem», Rimands Ceplis, it kā cilādams Temīdas svarus, nopietni izvērtējis Nila Saksa stāstu krājumu «Nopietnie nolūki», bet Inga Žolude iztirzā D.M. Tomasa «Baltās viesnīcas» un «Baudot Pavlovu» vietu Latvijas kontekstā.
«Apskatā» Anita Jansone-Zirnīte atskatās uz 1988. gada jūnija notikumiem Burtniekos – nule «gājis vaļā» LPSR Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums, drīz nāks Tautas fronte, bet Burtniekos Jāņu dienā un Pumpura «Lāčplēša» simtgadē pirmoreiz izskan Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera «Lāčplēsis». Berelis vērtē Gundegas Repšes «Bāreņu namu», iebilst un pukojas, bet galā saka – šī esot spēcīgākā no Repšes beidzamo gadu grāmatām. Gan defektus, gan efektus Berelis uzskaita arī Daces Lūses svaigajā, diskutablajā monogrāfijā «Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas». Netrūkst arī jauniznākušu grāmatu un stāstu par notikumiem literatūras dzīvē tepat, Latvijā, kaimiņos un pasaulē.
