Ziņas

Žurnāls «Karogs» oktobrī

«Karogs»
Otrdiena, 9. oktobris (2007) 16:46

Ievada esejā Komunikators Ieva Kolmane norāda uz rakstnieka, gribi negribi, publicista misiju – «rakstnieks pēc definīcijas ir cilvēks, kam kaut kas svarīgs un nepārejošs sakāms ne tikai radiem, draugiem un paziņām, bet plašai publikai. Urbis et orbis!» Ir, kas to uztver kā nepārprotamu ziņu, ka rakstnieks zina un var nokārtot visu.

Tekstu sadaļā Pētera Brūvera jaunākie dzejoļi Minors mažorā – «rīta uzblīdušais slīkonis / lēni zvalstīdamies iepeld / pagātnes aizputekļotajā logā / pelnu pelēkos palagos sakustas sklerotisks maigums». Krista Burāne sarakstījusi īsprozas ciklu Pasakas par bezmiegu – «Reiz dzīvoja vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam nebija naudas dzīvoklim pilsētas centrā, vasarnīcai jūras krastā, motorlaivai, kabrioletam un ceļojumam uz Mēnesi. Tajā pašā pilsētā dzīvoja arī vīrs, kurš nevarēja aizmigt, jo viņam bija nauda dzīvoklim pilsētas centrā, vasarnīcai jūras krastā, motorlaivai, kabrioletam un ceļojumam uz Mēnesi.» Vēl no prozas Ērika Kūļa garstāsta Haubices izredzētais fragments.

Š. g. naktī no 25. uz 26. augustu Medicīnas vēstures muzejā vairāki latviešu  rakstnieki ļāvās visai neordināram literārās izpausmes veidam – automātiskajai rakstībai,» - tā iesākas Haralda Matuļa un Ievas Šakinas ievadraksts publikācijai Eksperimenti automātiskajā rakstībā, piedāvājam Karoga lasītājam Ingas Žoludes, Andra Hirša, Kristapa Vilka, Haralda Matuļa, Andas Baklānes, Toma Treiberga un Amandas Aizpurietes tekstus, kas tapuši Automātiskās rakstības semināra laikā. Latgaļu dzejniekus žurnālā pārstāv Valentīns Lukašēvičs – «Vakar nūlasieju sovu Nobeļa lekceju. / Publika nasaprota nivīna vuorda.«

Skata sadaļā tie, kas apjauš, kas tā tāda – publicistika, savulaik ar ko tādu nodarbojušies un mēģinās šajā žanrā joprojām. Ir mediju speciālisti – Anda Rožukalne un Ābrams Kleckins, ir pieredzējušie publicisti: Ēriks Hānbergs, Marina Kosteņecka, Anda Līce, Māra Svīre un Monika Zīle, ir tie, kas par esejistiku un publicistiku sākuši domāt salīdzinoši nesen: Arno Jundze, Imants Liepiņš, Agnese Krivade, Laima Muktupāvela, Anna Rancāne, Gundega Repše. Kas tas par žanru un kas ar to notiek šodien – tāds, lūk, jautājums.

Rakstos savu pētījumu par Pirmā pasaules kara un latviešu literatūras attiecībām turpina Arnis Kluinis. Cita starpā – par boļševikiem, kas iestājušies pret nāvessodiem! Leons Briedis esejā Logoss un Meloss iztirzā vārda un mūzikas sakarus – par «tā saucamo «priekšpoētisko» Dzejas stāvokli, kurā Poēzija bija tas pats, kas Mūzika, un otrādi – kur valdīja vienīgi neierobežotas skaņas valstība, kurā dzejolis sevi pašpasludināja kā savveida ritmiskas kārtības «uzmetums» vai «skice», ko, bez šaubām, cilvēks atskārtis jau sirmā senatnē.» Sandra Ratniece atzinīgi vērtē Ingas Gailes Kūku Mariju – tā esot viena no spilgtākajām 2007. gada lirikas grāmatām. Savukārt Rihards Bražinskis par Žeberu ar viņa Šnabjiem/Blaknēm saka: «No vienas puses, viņš rada gluži vai ierāmējamus un pie sienas liekamus tekstus, no otras – familiārus vārdu virknējumus bez dziļākas jēgas dimensijas.«

Apskatā – aizvadīto Dzejas dienu notikumi ar laureātiem un, kā allaž, pastāstām šo to, kas zināms par literatūras kustību kaimiņos, Eiropā un citviet pasaulē.

Karogs sarunājas ar VKKF Literatūras nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāju Raimondu Briedi. Dabūjam zināt, kā visa padarīšana izskatās no atbildīgās personas viedokļa – ienākas projekti, kas vērtējami un finansējami vai noraidāmi. Izrādās, pastāv arī «melnais saraksts": ik konkursā pat līdz izskatīšanai nenonāk daži to personu vai organizāciju iesniegtie projekti, kas ar VKKF padomes lēmumu atzīti par «grēciniekiem».