Ziņas

Žurnāls «Karogs» jūnijā

Karogs
Piektdiena, 8. jūnijs (2007) 12:53

Žurnālā «Karogs» jūnijā lasiet:

Žurnāla ievadesejā Robežjautājums Arvis Kolmanis raksta par pavasari, meiteņu kājām un ne/pārkāpjamām robežām gan dzīvē, gan mākslā.

Tekstos divi latviešu literatūras klasiķes Ilzes Indrānes stāsti Aizdurve un Seriāls „Trīspadsmitā zivs”, publicējam arī Jāņa Rokpeļņa topošā romāna Virtuālais Fausts fragmentus. Liānas Langas priekšvārds ievada ASV dzīvojošās latviešu mākslinieces un dzejnieces Dagmāras Igales dzejoļu publikāciju Domu zīmes: „Rikša dziļā miegā / slīd pa ziloņu taku / zog slīcējs dzīvi atpakaļ / ziemeļu mežā / iet pastala bez auklas / par velti launagā”, dzejoļiem klātpielikti autores zīmējumi. Vēl no dzejas jaunākās paaudzes dzejnieka Anda Surgunta dzejas kopa ak šie skumjacainie monstri – „tik klusi viņi cieš aiz mugurām kad katordznieki dejo un rīti un paģiras un tumsa ir nodevas slāpētu aplausu vietā”.

Vai rakstniekam ir Dievs? Vai rakstnieks ir Dievs? Vai Dievs ir rakstnieks? Atbildes uz šiem un līdzīgiem jautājumiem tiek meklētas šā numura Skatā. Uldis Bērziņš apcerē Dievs – tas ir viņa Stils, analizēdams savu un citu Korāna tulkotāju pieredzi, meklē Dievu islāma sakrālajos tekstos, bet beigu galā nonāk pie secinājuma: „Var pārtulkot visu ko, tik ne Korāna neatdarināmību.” Iveta Ratinīka apcer tekstus, kurus parasti literatūrkritiķi izliekas nemanot. Proti, reliģiskās dzejas tradīcijas izpausmes mūsdienu dzejā. Cik šī savulaik tik aktīvā tradīcija mūslaikos ir auglīga un vai reliģiskajā dzejā vispār pastāv kvalitātes kategorija – tas lasāms viņas rakstā Dievi, kas mitinās nomalēs. Leons Briedis uz rakstnieka un Dieva attiecībām esejā Septītā diena mēģina palūkoties citā skatījumā: dzejnieks – tāpat kā Dievs – ir radītājs, taču dzejnieka radītais norobežojas no sava radītāja un sāk pats savu dzīvi, t.i., dzejnieks – varbūt atšķirībā no Dieva – pēc pasaules radīšanas vairs nevalda pār to. Prozists Māris Bērziņš, Gūtenmorgena autors, klātesot gan Rainim, gan Blaumanim, gan mūzai Melpomenei, rakstnieka un Dieva attiecībās meklē un, galvenais, atrod ne mazums paradoksu. Aivars Eipurs esejā Gadījuma cilvēks Ģetzemanes dārzā apraksta personisko pieredzi ceļā uz Dieva atklāsmi, savukārt Pēteris Pūrītis tekstā Dieva zīmes jeb Kaut kas līdzīgs esejai ieceļ Grafomānu Radītāja tronī, ielikdams vienlīdzības zīmi starp literatūru un pasaules tapšanas procesu. Skatu noslēdz Imanta Belogrīva intervija ar bijušās PSRS divkāršo varoni kosmonautu Georgiju Grečko – par kosmosu, literatūru un pievēršanos Dievam.

Rakstos Rimands Ceplis apcerē No mītiskā sākuma līdz skandālam stāsta par 2006. gadā publicētajām prozas grāmatām, īpašu uzmanību pievēršot Margaritas Perveņeckas debijai, Paula Bankovska darbiem un īsprozas krājumiem. Kārlis Vērdiņš šādu apskatu publicējis par dzeju, neaizmirstot raksturot arī Latvijā dzīvojošo krievu autoru grāmatas un atdzeju. Gundega Grīnuma turpina rakstu sēriju, kurā stāstīts par traģikomiskajām klizmām un intrigām, kas savērpās latviešu trimdas sabiedrībā ap ieceri uzbūvēt Kastaņolā pieminekli Rainim un Aspazijai. Tika jau radītas pieminekļa skices, tika vākta nauda, tak tomēr piemineklis netika uzcelts. Kāpēc – tas lasāms G. Grīnumas rakstā Par mazu latviešiem, par lielu Kastaņolai. Jānis Zālītis stāsta par mūsdienās aizmirstu personību – bīskapu Jāni Grīnbergu, kurš lāgiem nodevies arī dzejošanas grēkam. Mārtiņš Lasmanis, salīdzinādams pirmajā acu uzmetienā it kā absolūti nesalīdzināmus tekstus – Jāņa Poruka un Visvalža Lāma prozu – meklē un atrod tajos kopsakarības.

Apskata sadaļā – intervija ar Latvijas Literatūras centra direktoru Jāni Ogu. Maijā viņš piedalījies Turīnas grāmatu tirgū, kur ar nacionālo stendu bija pārstāvēta latviešu literatūra un grāmatniecība. Taču intervijā viņš stāsta arī par citām Literatūras centra aktivitātēm, kas vērstas uz to, lai veicinātu latviešu literatūras tulkošanu un izdošanu ārzemēs.