Videočatā Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis[22]
«Apollo»
Trešdiena, 7. janvāris (2004) 13:52
Jaunais Rīgas teātris jau daudzas sezonas priecē skatītājus ar izcilām izrādēm, kas guvušas atzinību arī citās zemēs. Piedalies šodien pulksten 15 «Apollo» videočatā ar Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani un uzzini vairāk par teātri.
Apollo:
Videočatam atvēlētais laiks ir beidzies. Paldies Alvim par atbildēm. Uz tikšanos!
Alvis Hermanis:
paldies visiem par jautājumiem, bija ļoti interesanti, bet viegli gan nebija. Ja man būtu iespēja atbildēt mutiski, es atbildētu visiem, bet, domājot rakstiskas atbildes tu sāc sevi nevajadzīgi kontrolēt un tad jau vairs nav tik vienkārši. lai veicās, Alvis.
ilmārs:
sveiks, pastāsti tagad vienu tādu lietu — vai tu vienmēr sasniedz to rezultātu, kādu biji iecerējis, vai arī tas vienmēr atšķiras? Ja gadās gan tā, gān šitā, tad -kurās izrādēs? Vai kritiķu interpretācija Tevi pārsteidz? Viņi saskata Tavās izrādēs vairāk vai mazāk, nekā tur ir iekšā? Kādi ir bijuši pārpratumi? Kā ir ar Tālāk? Vai Tu pats saproti, ko esat radījuši? Vai teātri var saprast?
Alvis Hermanis:
Es neesmu no tiem, kuri uzskata, ka viņu darbi ir pareizi jāskatās vai nepareizi. Katram ir pilnīgas tiesības uz jebkādu reakciju. Bet cita lieta, ja kāds to profesionāli analizē, turklāt publiski, tad protams mani interesē, vai tas cilvēks apjēdz kontekstu un vai nesanāk tā, ka ja tu visu mūžu esi bijis Raimonda Paula cienītājs, bet tad tu pirmo reizi mūžā dzirdi piemēram Brain Eno vai Desjatnjikovu un tu jūties tiesīgs to publiski analizēt.
Anna:
Alvi, varbuut Juus varat dot padomu- ko dariit cilveekam Latvijaa bez kinokameras, bet ar veelmi taisiit kino
Alvis Hermanis:
Tieši tā — ir skaidrs, ka Latvijas apstākļos kino nākotne ir tikai tiem, kuri nevis stāvēs garās rindās pēc valsts naudas, bet kuri ņems tās pašas digitālās rokas kameras, ar kurām filmē tūristi un vienkārši sāks to darīt. JRT ar nākošo sezonu kā reiz ir paredzēts izrādīt šādas filmas, aiz kurām stāv nevis nauda, bet idejas.
SONY:
Vai Tu domā, ka cilvēki Latvijā ir preču zīmju hipnozes varā?
Alvis Hermanis:
Igaunijā esmu dzirdējis jau oficiāli ir konstatēta jauna slimība — iepirkšanās slimība, kas īpaši raksturīga Austrumeiropas valstīm ar agresīvi pārkarsētu ekonomiku. Latvijai tas vēl priekšā.
eskimo:
Labdien. Alvi sakiet vai jūsuprāt Rīgā ir bohēma
Alvis Hermanis:
Es nesen palasīju grāmatu ar nosaukumu "Rīgas Siltums", kuras tēmu, cik sapratu, bija Rīgas mākslinieciskā bohēma. es tur neatpazinu pilnīgi itin neko. Tāpēc man radies iespaids, ka tas, kā atpūšās apmākslas cilvēki, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs nekā to dara tie, kas mākslā katru dienu strādā, jo man ir darīšana tikai ar tiem otrajiem. Un tas, kā viņi rukā, beidzas ar to, ka visa atpūšanās bohēmas izpratnē nu ir āpmēram kā mehanizatoriem laukos ražas laikā. Ātri piedzerās un viss…
Režisoram izteikties par citu režisoru darbu būtu kaut kas līdzīgs kā vienai sievietei izteikties par otras sievietes kleitu.
Jukums Vācietis:
Vai Tu esi veģetārietis?Tādas baumas dzirdētas?Tu esi baigi sakarīgais vecītis!!!
Alvis Hermanis:
Patiesība ir tāda, ka dzīvoju no viena grāvja otrā — vai nu ir periodi, kad nepīpēju, nedzeru, gaļu neēdu, lasu visādu pseidoreliģisku literatūru, vai arī notiek viss pilnīgi pretējais — arī pēc pilnas programmas.
G.Peks:
Vai Jūsu publiski paustā doma par emigrēšanu bija mākslinieciskā infantilisma izpausme vai vienkārši esat mainījis savu viedokli?
Alvis Hermanis:
89.gadā es emigrēju uz ASV, kur man iedeva politisko patvērumu, jo PSRS man joprojām draudēja iesaukšana armijā. 92.gadā es atgriezos un kopš tā laika esmu pilnīgi pārliecināts, ka bēg prom tikai vājie. Padomju laikos Rīgas cietumā sēdēja kāds leģendārs cietumnieks, kurš bija slavens ar to, ka nelegāli pārgāja valsts robežu nevis kā citi, lai aizbēgtu no PSRS, bet viņs to bija izdarījis 5 reizes abos virzienos. Tas ir tas, ko es domāju par emigrēšanu.
Juris:
Piedod par mazliet naivo jautaajienu — kur tu tik spiidoshsi iemaacviijies darboties?
Alvis Hermanis:
Man ir 38 gadi. Ar teātri nodarbojos vairāk kā 20 gadus. Pirmos 13 gadus neviens par mani neko nezināja un arī neinteresējās, taču šajā laikā tēlaini izsakoties ar degunu es aru melnzemi savā profesijā. Tāpēc neticu joprojām ātriem panākumiem. Tu vari ātri kļūt populārs, bet tu nevari ātri kļūt slavens. Un vēl jo vairāk tu nevari ātri izdarīt kaut ko pa īstam varenu, piemēram, es zinu, ka man tas viss vēl tikai priekšā.
Saule:
Kapeec Juus pats nerakstaat atbildes????
Alvis Hermanis:
Es ļoti lēni runāju. Kad es vienreiz biju pie Streipa uz radio, tad viena klausītāja piezvanīa un uzprasīja, kāpēc viņi uz radio aicina visādus debilos, kas nemāk runāt. Bet izrādās, ka uz Apollo aicina pat tādus, kas rakstīt nemāk. Protams, rakstīt es māku, bet tas būtu daudz lēnāk nekā tagad.
Aija:
Kaa Juss domaajat, vai Jusu dzive no parasto cilveku dziives ir savaadaaka?
Alvis Hermanis:
Pieņemu, ka dzīve mana varētu būt stipri garlaicīgāka nekā daudziem citiem, jo manas dzīves ģeogrāfija aprobežojas tikai ar teātri un mājām, jo arī ārzemēs esot es gandrīz neizeju ārā no teātra. Bet mierina mani tas, ka sen jau esmu nonācis pie saprašanas, ka brīvība nav ģeogrāfiska kategorija, tas viss notiek vai nenotiek tikai galvā.
Dainis:
Labdien! Kas, Jūsuprāt, ir Latvijas inteleģence šodien?
Alvis Hermanis:
Ja par inteliģenci uzskatām to pašu sabiedrības daļu, ko pirms 10 gadiem un vairāk (radošās profesijas, skolotāji, dakteri u.tml), tad, protams, diez kas nav. Katrā ziņā intelektuālais potenciāls ir švaks un ko dod, teiksim, sirdsapziņa, izglītība, pasaules uzskats, ja pietrūkst prāta kā to visu realizēt. Tāpēc es domāju, ka laiki ir mainījušies un šāds jēdziens kā "Latvijas inteliģence" pieder pagātnei.
Moins:
Atvainojos ja mans jautājums var likties aizskarošs bet vai aktieri un vispār mākslinieki nav tādi kā liekēži kuri parazitē uz pārējo darbaļaužu rēķina? Paldies par atbildi.
Alvis Hermanis:
Pieņemu, ka mākslinieki ir liekēži tieši tikpat lielā mērā, cik visi pārējie, jo tā stingri ņemot ļoti labi varētu iztikt arī bez katra no mums.
MadLat:
Vai kopsh JRT ir kljuvis par "kultuuras namu", ir doma par vel kadiem no teatraliem iestudejumiem atskirigiem projektiem?
Alvis Hermanis:
par vienu esiet pilnīgi droši — mājā, kurai adrese ir Lāčplēša 25, turpmāk nekas tamlīdzīgs, kas līdzinās normālam konvencionālam teātrim — mākslas supermārketa produktam vairs nenotiks. Es esmu pārliecināts, ka mūsu teātris — JRT — arvien vairāk kļūs par teritoriju, kas nodarbosies ar apziņas un mākslas tehnoloģiju paplašināšanu.
liina:
vai sevi uzskatat par snobu?
Alvis Hermanis:
Pilnīgi precīzi. Es uzskatu sevi par snobu šī vārda vissliktākajā nozīmē.
Aija:
Malaci, ko Jus domaajat par Dz.Dz. Dzilindzera darbiem? Paldies
Alvis Hermanis:
Jā, es ļoti respektēju un man tiešām patīk, ko dara Džilis, tāpēc, ka viņš to dara pa īstam, nevis simulē. Turklāt mēs esam draugi, kas ļoti reti notiek starp režisoriem.
Ena:
Alvi, kaa Juus pats juutat un veerteejat nesen notikusho pirmizraadi "Taalaak"?
Alvis Hermanis:
Pats vērtēju izrādi "Tālāk" kā vissvarīgāko sev līdz šim. Es uzņemos atbildību, ka šajās pēdējās divās izrādēs "Garo Dzīvi" ieskaitot, notiek lietas, kas līdz šim pasaules teātri nav darītas. Protams, apzinos, ka tas ir "pret straumi", bet vājie rāpjās gar krastiem, stiprie peld pret straumi. Turklāt šīs izrādes visvairāk atbilst tam, kāds es īstenībā esmu. Ja godīgi jāsaka, tad man pirmo reizi mūžā ne pārāk interesēja, ko citi par viņām domā. Tādā ziņā — vai kādam patīk, vai nepatīk — man pilnīgi vienalga.
Liene:
Vai Jusuprat sabiedriba dalas `maksliniekos` un `biznesa cilvekos` — un kadas ir attiecibas starp sim grupam? Vai tas spej sarunaties?
Alvis Hermanis:
Jā, pirms diviem gadiem vēl tā domāju, bet vairs nē. Tagad , figurāli izsakoties, es cilvēkus varētu iedalīt, kas dzīvo divās dimensijās, trijās dimensijās, gadās vēl vairāk. Bet esmu sapratis, ka tam nav nekāds sakars ar profesijām un sociālo stāvokli.
Don_Quixote:
Cilvēki sūdzas, ka izrāžu laikā liekat elpot aktieru smēķēto cigarešu dūmus. Nav bail tikt iesūdzētam par slepkavību?
Alvis Hermanis:
Tas tā varētu būt, ka tie, kuri paši nepīpē, tiem teātrī varētu būt grūti. Zinu, ka Somijā ir cigaretes bez nikotīna, kuras speciāli domāts teātra izrādēm. Bet mums nekas cits neatliek, jo pēc idejas darbība notiek pīpētavā (izrādē "Tālāk"). Kā zināms, pīpējot, cilvēki runā tādas lietas, ko bieži vien citās situačijas nerunā. To zin visi, kas strādā birojos un fabrikās — bieži vien pat nesmēķētāji iziet ārā pie smēķētājiem, lai sekotu sarunai. Parasti cilvēki, kas pīpē ir komunikablāki un šai konkrētā izrādes kontekstā tas bija būtiski.
maija:
vai peec starptautiskas atziniibas piedaavaajumu un naudas ka biezs?
Alvis Hermanis:
Kas attiecas par naudu — kā tu būsi pamanījusi biļetes var nopirkt uz daudzām mūsu izrādēm nav viegli. Ja nauda mums būtu pirmajā vietā, mēs sen jau būtu paaugstinājuši biļešu cenas, ar ko mēs automātiski pazaudētu savus skatītājus. Arī tad, kad mēs izvēlamies jaunas izrādes, iemesls tās iestudēt vai nē līdz šim nekad nav bijusi nauda vai biļešu ienākumi. Es nevaru teikt, ka mūs neinteresē nauda, bet katrā ziņā tā mums nav pirmajā vietā. Varbūt otrajā vai trešajā. Kaut vai tāpēc, lai pieturētu teātri tādas kvalifikācijas profesionāļus kādi mums šobrīd ir, ir skaidrs, ka viņiem jāpelna vairāk nekā citos teātros. Kas attiecas uz piedāvājumiem -pirmām kārtām mēs katru dienu saņemam vidēji kādus 2-3 uzaicinājumus braukt viesizrādēs uz ārzemēm, bet protams, ka mēs viņus šķirojam un pieņemam tikai dažus. Pirmām kārtām tāpēc, ka mēs tomēr esam valsts teātris un gribam dzīvot un strādāt Rīgā, jo tas ir daudz intersantāk nelā pavadīt laiku lidostās un viesnīcās. Šobrīd mums grafiks ir tāds, ka sezonas laikā mēs apmēram 1 reizi mēnesī aizbraucam uz nedēļ. piemēram, nākošajā nedēļā braucam viesizrādēs uz Berlīni. Kad sezona beidzas, jā, tad mums gan būs garākas tūres — uz mēnesi vai pat vairāk.
