Ziņas

Atklāta vēstule Nacionālajai Radio un televīzijas padomei (NRTP), Valsts prezidentam Valdim Zatleram, kultūras ministrei Helēnai Demakovai, Latvijas Televīzijas (LTV) ģenerāldirektoram Edgaram Kotam.

Tuvojoties neatkarīgas Latvijas pasludināšanas 90. gadadienai, es atkal saspringti domāju — kā iestāstīt mūsu tautai, kuras tik daudzi pārstāvji šo elementāro lietu nesaprot, ka pašlaik mums kopš 2004. gada 1. maija nekādas neatkarības vairs nav, ka atkal esam tikpat beztiesīga kolonija kā PSRS laikā, tikai patlaban mums oficiāli atļauts 18. novembri svinēt un izlikties, ka it kā esam neatkarīgi, bet patiesībā ar katru dienu arvien zaudējam tās neatkarības paliekas, kas mums vēl ir saglabājušās? Rezultātā nolēmu izmantot šo līdzību ar cilvēku ratiņkrēslā, kas patlaban ļoti atgādina situāciju ar Latvijas Republiku.

Latvijas valsts mums kopīga un sava reizē. 18. novembra jēdziens spēj ietilpināt visdažādākās, brīžam gluži pretējas izjūtas.

Valstī situācija ir visai nelabvēlīga, darba biržā aug rindas, un ir pat redzēti strādnieki, kas no Latvijas dodas uz Poliju. Īrijas piemērs rāda, ka latvieši ir ražīgi strādājošie, tātad problēma ir varas garā. Latvijas varturu pieņemtos lēmumus var raksturot ar vārdiem «gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.» Krīzes brīdis ir laiks, kad vajag izvērtēt, kas valstī nav kartībā.

Pēdējā laikā dažādu kultūras pasākumu kontekstā plašsaziņas līdzekļos izskanējis noteiktas sabiedrības daļas viedoklis, ka kultūras finansēšana no azartspēļu naudas ir amorāla, jo šī nauda esot «netīra».