Dienvidosetija — čekistu «dāvana» Gruzijai [85]

Nina Jakobidze, starptautisko attiecību speciāliste, Latvijas gruzīnu biedrības «Samšoblo» priekšsēdētāja
Ceturtdiena, 28. augusts (2008) 00:11

Osetīni Gruzijas teritorijā ieradās XVII gadsimtā, kad pa kalnu takām pāri Centrālajai Kaukāza grēdai no ziemeļiem cilvēki nāca darba meklējumos pie feodāļiem. Tā kā šīs takas ir vairāk nekā 3000 metru augstumā, deviņus mēnešus gadā pa tām pārvietoties nevar. Vasarās vienmēr varēja atrast laukstrādnieka darbu Gruzijas pusē teritorijā, kura saucās (un saucas arī tagad) — Šidakartli. Šidakartli tulkojumā nozīmē — iekšējā Kartli, bet Kartli nozīmē — gruzīnu zeme. Oriģinālā Gruzija saucas Sakartvelo — zeme gruzīniem. Gruzijas vēsturē šis rajons nekad nav saucies citādi. Tas ir fakts, ja runa ir par pirmspadomju laiku.

Osetīnu tautības cilvēki, kuri neatgriezās savā tēvzemē, bez problēmām iedzīvojās gan Gruzijas ekonomikā, gan politikā. Pirmo osetīnu skolu uzcēla gruzīnu misionāri ciemā, kura nosaukums ir Ozdoka, Gruzijā dzīvojošie osetīni pieņēma kristietību. Pirmā grāmata osetīnu valodā bija Daniela Conkadzes tulkojums no gruzīnu valodas. Arī osetīnu alfabēts un rakstība tika radīta gruzīnu alfabēta grafikā, tā mācīšanā lieli nopelni ir gruzīnu akadēmiķim G. Ahvlediani.

Jaunākajā vēsturē šo rakstību aizvietoja ar kirilicu. Padomju laikā radās tēze, ka senos laikos — IX gadsimtā — osetīniem bijusi sava rakstība uz grieķu alfabēta pamata. Taču tam nav vēsturisku pierādījumu, nav neviena teksta šajā rakstībā, nav atsauces vēsturiskos materiālos par šādas valodas esamību.

Tā kā osetīni Gruzijā jau kļuva par minoritāti, 1907. gadā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi atvēra pirmo osetīniešu skolu.

Reklāma

Gruzijas republikas neatkarības laikā — 1918.–1921. gadā — Gruzijas demokrātiskā valdība bija Tautas padomes formā, un šajā padomē 26 deputātu vietas bija atvēlētas mazākumtautībām: armēņiem — 10, azerbaidžāņiem — četras, abhāziem — trīs, krieviem — divas, osetīniem — divas, ebrejiem — divas un vāciešiem — divas.

Padomju Krievijas dokumentos šajā laikā Gruzijas rajons Šidakartli jau tiek pieminēts kā Dienvidosetija. Interesanti, ka šajos gados Krievijā neeksistēja Ziemeļosetija, tad tā saucās Vladikavkazas guberņa. Gruzijas osetīni saņēma «dāvanu» no Krievijas boļševikiem tāpēc, ka cīņā par varu osetīni bija viņu pusē.

Pēc Gruzijas neatkarības zaudēšanas 1921. gada 31. oktobrī Dienvidosetija oficiāli saņēma Gruzijas autonomā apgabala statusu.

Interesanti, ka oficiāli par Dienvidosetijas administratīvo centru tika nozīmēta pilsētiņa Chinvali, bet visas vadības iestādes darbojās Gruzijas pilsētā Gori. Tā laika dokumentos šis neparastais fakts tiek attaisnots ar demogrāfisko situāciju šai rajonā, jo politikas mērķis bija salauzt gruzīnu tautības cilvēku pretestību. 1922. gadā Chinvali pilsētā dzīvoja 1436 gruzīni, 613 osetīni, 765 armēņi, 64 krievi un 1651 ebrejs. Tā, lūk, Gruzijas Šidakartli kļuva par Dienvidosetiju.

Šie fakti ir atrodami arhīvos, tie apstiprinās Padomju Savienības Komunistiskās partijas darboņu sarakstē. Šidakartli tika nosaukta par Dienvidosetiju un saņēma autonomā apgabala tiesības, tajā ietilpa 40 gruzīnu ciemati ar apmēram 20 000 iedzīvotāju un tikai 1100 osetīnu tautības iedzīvotāju.

Pēc starptautisko tiesību standartiem, autonomiju var iegūt tikai tā mazākumtautība, kura ir vietējā šajā teritorijā un laika gaitā iekļuvusi lielākas valsts administratīvajā teritorijā. Taču Padomju Savienībā valdīja Komunistiskā partija, un tā pati lēma, kas ir likumīgi un kas nav. Tai vajadzēja atzīmēt nopelnus, un tā izveidoja Dienvidosetiju. Pēdējie notikumi parādīja, ka Dienvidosetija arī tagad īsteno Krievijas intereses.

Ap 1927. gadu radās jautājums par divu Osetiju — Ziemeļosetijas ar galvaspilsētu Ordžonikidze un Dienvidosetijas ar galvaspilsētu Chinvali — apvienošanu. Iniciatore bija Ziemeļosetijas Augstākā padome, un Dienvidosetijas Augstāka padome ideju atbalstīja. Bet abām autonomijām bija jāapvienojas Gruzijas republikas teritorijā! Apvienošanās nenotika, jo abas teritorijas apvieno tikai nosaukums, tās šķir Centrālā Kaukāza visaugstākā daļa.

Rokas tunelis, kas patlaban var savienot abas teritorijas, tika rakts daudzus gadus un sāka darboties tikai XX gadsimta septiņdesmito gadu beigās. Šis tunelis savieno ne tikai Ziemeļosetiju ar Dienvidosetiju, bet savieno arī Krieviju ar Gruziju, pa to neatkarīgās Gruzijas teritorijā ienāca Krievijas bruņotie spēki uz saviem tankiem.

Vēstures scenāriji nemainās, Dienvidosetijas separātisti grib neatkarību no Gruzijas, lai apvienotos ar Krievijas Federāciju. Tam ir jāaizmirst vēsture, jāpārraksta vēsture. Kas šajā situācijā jādara 30 000 gruzīnu, kuri dzīvo savā zemē? Gruzijai bez protesta jāzaudē savas zemes 4500 kvadrātkilometri?

Bez šaubām, osetīniem ir tiesības dzīvot uz šīs zemes un izmantot visas tās pašas tiesības, kuras ir Gruzijas pilsoņiem. Bet atdalīšanās no Gruzijas nav ieņemama. Tas ir principiāli Gruzijas valstij, jo tā ir daudzu tautību valsts, tajā dzīvo vairāk nekā 30 minoritātes un vismaz trīs no tām dzīvo kompakti. Arī gruzīni sastāv no daudzām etniskām grupām, kurām ir sava valoda vai dialekts. Gruziju nevar dalīt!