Ziņas

Daudzi filozofi un lielie prātnieki ir deklarējuši, ka cilvēks pēc savas dabas nav nekas vairāk kā tikai sociāls dzīvnieks, kuru vada instinkti. Kad sabiedrībā valda miers un labklājība, cilvēku agresivitāte un naidīgums savā ziņā iesnaužas. Taču apdraudējuma un nemiera laikos šīs piemirstās īpašības izlaužas ar neaptveramu spēku. Angļu filozofs Tomass Hobss kā risinājumu naidīgumam, kas ir cilvēku attiecību pamatā, saskatīja likumu pieņemšanu. 

Darba darīšanās man diezgan bieži nākas braukāt starp savu pastāvīgo mītnes zemi Liebritāniju — nu jau gadus trīs — un Zviedriju, bet paralēli tam diezgan cītīgi secinu, kas notiek tajā zemē, ko es joprojām uzskatu un uzskatīšu par savu dzimteni — Latvijā. Neesmu nekāds lielais rakstītājs, taču lietas, ko no attāluma saskatu notiekam Latvijas cilvēku apziņā pēdējā laikā, liek padalīties vērojumos. Droši vien pēdējais piliens bija nupat izlasītā ziņa par Tautas partijas deputātu Dzintaru Ābiķi, kas pavisam nopietni aicina Nacionālās drošības padomi izmeklēt TV «Panorāmas» sižetu par iespējamo skandināvu banku finanšu krīzi.

Tikko kā viegli dzeltenais vīriešu žurnāls «Klubs» par Latvijas ietekmīgāko cilvēku ir atzinis satiksmes ministru Ainaru Šleseru. Lai gan metodika, pēc kuras mērīta pretendentu ietekme, nav zināma, pieļauju, ka liela loma izvēlē bijusi Šlesera ambiciozajiem projektiem satiksmes nozarē, kas aptver gan aviāciju, gan autoceļus, gan dzelzceļu, gan pasta pakalpojumus. Taču, atdodot pienācīgu cieņu ministra plānu vērienīgumam, jāatzīmē, ka to realizācijā gan ir gājis kā pa celmiem.

Automašīnu skaits valsts galvaspilsētā it kā esot sarucis. Degvielas cenas un citi iemesli likuši vidusšķiras cilvēkam atstāt savu auto stāvlaukumā, ik rītu un vakaru doties uz pieturu gaidīt autobusu, vilcienu vai kādu citu transportu, kas iekļaujams sabiedriskā transporta kategorijā. Nezinu, kā citās pilsētās, kā starppilsētu sabiedriskajā transportā, bet Rīgas maršruta mikriņi, kas brauc uz galvaspilsētas mikrorajoniem, un tie, kas ceļo uz Rīgas piepilsētām, ir vareni piebāzti. Tautā saka — kā siļķes mucā. Laikam tomēr loģisks iznākums tam, ka daudzi pilsoņi, kas līdz šim brauca ar saviem spēkratiem, sākuši izmatot sabiedrisko transportu.

Lai gan pēc tam, kad tika paziņots par visiem Grantiņa darbiem, es droši varu teikt: «Jā! Šitais nekad vairs nedrīkst parādīties sabiedrībā kaut vai tāpēc, ka mūsdienu sabiedrībā nav zināšanu, ar kurām viņš būtu padarāms vismaz nekaitīgs…» - es tomēr gribu atkārtoti uzsvērt, ka ikviens šāds gadījums ir liecība par to, ka tieši mūsu sabiedrībā ir kādas nepilnības garīgajā dzīvē, vērtību sistēmā. Tātad, «grantiņu» pastāvēšana mūsu vidū ir liecība pret mums visiem. «Grantiņu» būs arvien vairāk un vairāk, jo mūsdienu Latvija savā garīgumā pamatīgi atpaliek no visu nīstajiem PSRS laikiem, un augļus no tā mēs pagūsim «plūkt» vēl šīs dzīves laikā.