Ziņas

«Karoga» jūnija numurā lasiet:

„Tālbraucēji vilcieni ir šķīstītava, bet, kā zināms, šķīstītavā var nokļūt tikai pēc nāves. Pirms iekāpsi vilcienā, tev jānomirst”, raksta Arvis Kolmanis žurnāla ievadesejā Kazas uz Ņevas prospekta, apcerot ceļojumu kā pārvietošanos no vienas realitātes citā.

Ievada esejā Komunikators Ieva Kolmane norāda uz rakstnieka, gribi negribi, publicista misiju – «rakstnieks pēc definīcijas ir cilvēks, kam kaut kas svarīgs un nepārejošs sakāms ne tikai radiem, draugiem un paziņām, bet plašai publikai. Urbis et orbis!» Ir, kas to uztver kā nepārprotamu ziņu, ka rakstnieks zina un var nokārtot visu.

Šoreiz Karoga numurs gandrīz pilnībā veltīts jaunākajai somu literatūrai. Par somiem – vismaz Latvijā – jau iedzīvojušās dažas klišejas – atturīgi, noslēgti ziemeļnieki, kas brauc uz Tallinu, kur atraisās, sadzeroties traki daudz šņabja. Cik lielā mērā šīs un citas klišejas atbilst patiesībai – par to mēģina tikt skaidrībā Renāte Blumberga esejā Vai tiešām klusie slēpotāji? Tulkotāja Maima Grīnberga-Preisa, kas inspirējusi šā Skata tapšanu un tulkojusi lielāko daļu prozas materiālu un latviskojusi dažus dzejniekus, izklāsta savu somu literatūras panorāmas koncepciju.  Dzejnieki Eino Santanens un Saila Susiluoto rakstā Somu dzejas jaunās balsis konspektīvi apraksta beidzamās desmitgades somu dzejas vēsturi: divas dzejas galvaspilsētas – Helsinki un Turku, dzejas strīdi, vīriešu un sieviešu dzeja, eksperimentu atgriešanās.

Žurnālā «Karogs» jūnijā lasiet: