Izklaide

«Prom jūrā», «Mana kreisā kāja» - tās ir tikai dažas no filmām, kas nāk prātā, apskatot Džuliana Šnābela «Skafandru un tauriņu» plašākā kontekstā un pieminot tos cilvēkus, kas neskatoties uz smagu invaliditāti, spējuši piepildīt savas dzīves. Deiniela Deja Lūisa atveidotais Kristijs Brauns «Manā kreisajā kājā» savas sajūtas pasaulei atklāja ar vienīgo ķermeņa daļu, kas nebija paralizēta - kreiso kāju. «Skafandra un tauriņa» varonis - ar labo aci... Viņus uzskatīja par sabiedrībai nederīgiem, varbūt pat mirušiem, taču ar Nāvi uz pleca viņi kļuva redzīgāki un dzīvāki par mums...

Nāve vienmēr bijusi kā cilvēka esamības katalizators, kas nežēlīgi novelk svītru zem cilvēka mūža, saskaitot viņa nodzīvotās dzīves plusus un mīnusus, izvelkot vidējo aritmētisko un izdarot spriedumu - šo cilvēku drīz aizskalos laika nepielūdzamie viļņi vai viņa vārds paliks neskarts, un cilvēki arī pēc vairākiem gadu simtiem atgriezīsies, lai pēc tā sildošās gaismas vadītos  dzīves tumšajos ceļos.

Žurnāla «Elle» redaktora Žana Dominika Bobī - enerģiska cilvēka spēka gados - piedzīvotā trieka, kas viņu iemeta cilvēka necienīgā starpstāvoklī starp eksistenci un nāvi, deva viņam unikālu iespēju dzīvam esot redzēt šo Nāves pavilkto  svītru un viņš atrada veidu, kā pasaulei pastāstīt par visu, ko nebija sapratis, nebija redzējis un atklājis.Paralizēts, ar savas vienīgās veselās acs palīdzību viņš «diktēja» savu pēdējo grāmatu «Skafandrs un tauriņš», kas atklāj tās vērtības, ko nespējam novērtēt, kamēr esam dzīvi, veseli un šķietami laimīgi. Nespējam novērtēt tādēļ, ka mūsu dzīves ir kā vienīgais aktiera lomas mēģinājums, mēs nevaram to atkārtot un nodzīvot labāk vai savādāk un mūsu skats nesniedzas tālāk par mūsu mazās lomiņas šaurajām robežām.

«Skafandrs un tauriņš», kas tika publicēts 1997, gadā, pieskaitāms literatūras klasikai, kas pierāda, ka iztēle vārdu tiešā nozīmē var piešķirt jēgu cilvēka dzīvei un kļūt pat par tās vienīgo iemeslu. Bobī piederēja pie tiem cilvēkiem, kuru radošais gars un gribasspēks neļāva dzīvot citādi kā ar visiem rīcībā atlikušajiem līdzekļiem atstāt savas neatkārtojamās personības nospiedumus mūžības smiltīs. Džuliana Šnābela filma ir veiksmīgs šī literārā darba pārcēlums uz lielā ekrāna, skaists piemineklis cilvēciskumam un radošajam garam.

Var jau būt  filmai var pārmest pārlieku pārspīlētos centienus skatītāju  ar varu «iebāzt» pilnībā paralizētā Žana Dominika Bobī ādā, sekojot viņa vienīgās veselās acs plakstiņa kustībām un apkārtējo tverot kā īstenības fragmentāru atstāstījumu, apzināti aizmiglojot, aptumšojot un citādi izkropļojot attēlu, tomēr režisora mērķis nav bijis iedvesmot skatītāju, bet gan uzcelt gara pieminekli cilvēka mūžam. Pieminekļi neiedvesmo, tie tikai liek nojaust par kādu dzīvi.

«Skafandrs un tauriņš» ir loģisks turpinājums Šnābela iepriekšējām filmām «Baskiats» («Basquiat», 1997) un «Pirms nolaižas nakts» («Before Night Falls», 2000), kas līdzīgi kā «Skafandrs» stāsta par māksliniekiem, kas iegājuši vēsturē kā spēcīgas personības, kas vienmēr gājušas pret straumi - vai tā būtu sabiedrība vai slimība.

Filma ir sapņu, faktu, fantāziju un īstenības rāms plūdums, kas pamazām mums ļauj iepazīt gan pašu galveno varoni, gan viņa tuvos cilvēkus. Operatora Januša Kaminski («Šindlera saraksts») kamera meistarīgi atklāj paralizētā Bobija subjektīvo, ierobežoto pasaules redzējumu, kas ir pretrunā viņa augstajam  fantāzijas lidojumam.

Franču aktiera Metjū Almarika atveidotais Bobī nebaidās izskatīties nedz komisks, nedz traģisks, un, šķiet, nevienam īpaši nepietrūkst Džonija Depa, kuram sākumā bija paredzēta šī loma.

Filma - apziņas plūsma, filma - puzzle, filma kā piemineklis mūsos ieslodzītajiem «tauriņiem».