|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Pajūkot attiecībām starp labākajām draudzenēm, par strīda iemesliem reizēm gribas gan raudāt, gan smieties. Taču, ja tā ir Draudzība ar lielo burtu, jāsaņem drosme un jācenšas tikt pāri aizvainojumam. Pati esmu to piedzīvojusi un izdarījusi vērtīgus secinājumus. To pašu apliecina arī trīs draudzeņu pāri, kas «Cosmo» atklāja iemeslus, kāpēc draudzībā uz laiku iestājās klusums un kā viņas to pārvarēja.
Kāzas bez draudzenes līdzās
Anete un Ingrīda iepazinās bērnudārzā, bet lūzuma punkts viņu draudzībā bija diena, kad Anete neuzaicināja Ingrīdu uz savām kāzām.
Anete Maļina (28) stāsta:
Silītē tika ievesta divgadīga meitenīte, kas ģērbtuvē raudāja un negribēja iet pie citiem bērniem. Tad es viņu esot paņēmusi pie rokas un ievedusi grupiņā. No tā brīža, tā arī rociņās sadevušās, turējāmies kopā, esam augušas kā māsas. Ja Ingrīdai pirka jaunas kurpītes, tad man arī vajadzēja tādas pašas. Mūs pat pie zobārsta veda kopā, jo blakus viena otrai jutāmies droši un visu varējām paciest draudzības vārdā. Vēlāk pat uz randiņiem devāmies kopā, jo izvēlējāmies puišus, kas bija draugi.
 |
Reklāma |
|
|
Biju uzlūgta uz Ingrīdas piecpadsmito dzimšanas dienu. Man šausmīgi sāpēja vēders, bet bija pilnīgi skaidrs, ka savu veselības problēmu dēļ nebojāšu draudzenei svētkus. Mammai tā arī pateicu: «“Vispirms Ingrīda, tikai pēc tam ārsts!» Jauki nosvinējām, pat neiepīkstējos, ka draņķīgi jūtos, bet nākamajā dienā man izoperēja aklo zarnu. Ingrīda katru dienu skrēja pie manis uz slimnīcu, ļoti uzmundrināja. Viņa bija vairāk nekā tikai draudzene, viņa bija daļa manas ģimenes.
12.klasē sāku dzīvot kopā ar savu tagadējo vīru. Emocionāli it kā atdalījos no Ingrīdas, kļuvām svešākas, Ingrīda daudz vairāk komunicēja ar citu meiteni, es izjutu tādu stulbu greizsirdību. Mani mocīja aizvainojums, kuru tobrīd nespēju norīt. Drīz pēc izlaiduma, plānojot kāzas un veidojot viesu sarakstu, ilgi domāju par Ingrīdu – lūgt viņu vai nelūgt? It kā tuvākā un sirsnīgākā draudzene, bet – pagātnē. Jau nākamajā rītā pēc kāzām nožēloju, ka neuzaicināju Ingrīdu, jo man viņas tajā mirklī ļoti pietrūka.
Skolas salidojums pusotru gadu vēlāk bija iemesls zvanīt Ingrīdai un jautāt, vai viņa arī nāks. Jā! Mēs visu vakaru nopļāpājām, viss bija kārtībā – tā pati Ingrīda, mana labākā draudzene. Jutos tik viegli, it kā akmens no sirds būtu nokritis. Cik tuvs cilvēks ir patiesībā, novērtē tikai tad, kad viņa dažādu iemeslu vairs nav līdzās. Zinu, ka nevar mūžīgi saglabāt to ciešo turēšanos rociņās, bet īpaša saikne starp mums ir un būs vienmēr.
Ingrīda Cinīte (28) stāsta:
Cik atceros sevi, tik arī Aneti. Patiesībā no bērnības gadiem man nav atmiņu par citiem cilvēkiem, tikai par Aneti – visa dzīve veidojās un riņķoja tikai ap mums divām. Kad tētis no Maskavas atveda pirmos klipšus, Anete palūdza, lai iedodu viņai vienu. Protams, kāda runa! Jo tas, kas pieder man, pieder arī Anetei. Tā nu nēsājām katra pa vienai pērlītei ausī un lepojāmies ar savu nešķiramo draudzību.
Kad Anete iepazinās ar savu Guntaru, pagāju maliņā, jo redzēju, ka mana sabiedrība Anetei tobrīd nav nepieciešama. Bet uzskatīju, ka viņa joprojām ir mana labākā draudzene. Nebijām pusgadu tikušās, bet tuvojās mana dzimšanas diena. Zvanīju Anetei un aicināju ciemos. Viņa apsolījās būt, tomēr neatnāca. Un tad nejauši uzzināju, ka Anete tieši tad apprecējusies. Es visu nakti noraudāju, nesapratu, kas noticis, ko ļaunu esmu nodarījusi. Biju iedomājusies – Anetes kāzās noteikti būšu viņai līdzās kā līgavas māsa, mums būs skaistas kleitas, un nu vienā sekundē šis sapnis sabruka.
Centos aizmirst, ka man tāda draudzene Anete bijusi, bet – nekas neizdevās. Jau bez aizvainojuma sev nosolījos – uz savām kāzām gan viņu uzlūgšu. Pirms skolas salidojuma Anete piezvanīja un mēs sarunājāmies tā, it kā pusotra klusuma gada nemaz nebūtu bijis. Negaidīju atvainošanos, jo svarīgākais taču bija fakts – Anete atkal ir mana draudzene! Drīz precējos pati. Pirmā, ko, ienākot baznīcā, meklēju ar acīm, bija Anete. Viņa stāvēja otrajā rindā ar oranžām gerberām, un es zināju – lieliski, viss ir tā, kā biju vēlējusies. Anete tagad ir mana dēliņa krustmāte, vislabākā krustmāte, kāda vien var būt!
Rakstu pilnībā lasi žurnāla «Cosmopolitan» maija numurā.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
