|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Mariannas Ozoliņas, Rīgas Sv. Pētera baznīcas direktores
Atklātā vēstule
Sakarā ar Latvijas evanģēliski-lūteriskās baznīcas (LELB) vēlmi pārņemt savā īpašumā 13.g.s. arhitektūras pieminekli Rīgas Sv.Pētera baznīcas ēku, es sen meklēju atbildes uz dažiem jautājumiem.
Vispirms, kas traucē draudzei, kura jau 17 gadus katru svētdienu notur dievkalpojumus Pēterbaznīcā, turpināt savu darbību pastāvošo attiecību režīmā? Ar ticību saistītie noteikumi tiek korekti ievēroti un līdz šim nav bijuši nedz traucējumi, nedz savstarpējas pretenzijas. Kas tad nedod mieru?
 |
Reklāma |
|
|
Acīm redzot, tie nav baznīcas rituāla jautājumi, bet, par nožēlošanu, kas cits: mantiskas pretenzijas uz zāli un skatu torni, kas dod ievērojumus ienākumus no tūristiem. Daudzus gadus ēka tiek ekspluatēta pēc pašatmaksāšanās principa, t.i. pati nopelna līdzekļus tās uzturēšanai, restaurācijai, komunāliem maksājumiem, nodokļiem, 29 personāla vienību algām. Baznīcas ēkas uzturēsana un darbība ne ar santīmu neapgrūtina pilsētas vai valsts budžetu, otrādi: daļa ienākumu papildina pilsētas kasi. (2007.g. ienākumi sastādīja Ls 234000).
Nākošais jautājums: kāpēc patreizējā Rīgas domes vadība un atsevišķi deputāti (atšķirībā no pagājušā sasaukuma domes) ar apskaužamu neatlaidību steidzas atbrīvoties no pilsētas pārziņā esošā arhitektūras pieminekļa, gotikas un baroka šedeura, Vecrīgas ansambļa pērles un dominantes, kas uzņemta UNESKO aizbildniecībā?
Mūsu lepnums – Sv.Pētera baznīca 2009.g. sasniegs 800 gadu vecumu. Kā zinams, kara nopostītā varenā ēka atjaunota par valsts un pilsētas, visu konfesiju nodokļu maksātāju naudu. Jau 35 gadus ēka cienīgi pilda atjaunošanas un restaurācijas projektā paredzētās kultūras funkcijas kā Rīgas domes Kultūras departamenta vienība. Pēterbaznīcas zelta gailīti pasaulē uztver kā mūsu pilsētas simbolu.
1954.-1983.g. valsts un pilsēta ieguldīja Pētrbaznīcas ēkas atjaunošanā un restaurācijā ļoti lielus līdzekļus, lai padarīt to par visiem pieejamu kultūras objektu. Ja tas nenotiktu, šodien nebūtu par ko diskutēt un ko dalīt. Un man nav saprotams, kāpēc pati Rīgas dome, likumīgi un ar vēsturiskām un morālām tiesībām, nav reģistrējusi šo atjaunoto ēku zemes grāmatā kā pašvaldības īpašumu. Tā ir kļūda vai nolaidība?
Vērtējot LELB pretenzijas, jāsaka, ka par ēkas restaurāciju tā nekad nav interesējusies un ar naudas līdzekļiem nav piedalījusies. Bet tagad tai pēkšņi iedegās vēlme dabūt atjaunoto ēku sava īpašumā. Jājautā, ar kādām juridiskām un morālām tiesībām baznīckungi pretendē uz sveša darba un finansējuma rezultātu, bet patreizējā Rīgas domes vadība gatava laipni uzdāvināt tiem musu kultūras dārgumu? Kas ieinteresēts tik aktīvi lobēt šo nepārprotami apšaubāmo akciju? Kuru intereses saskan un sajūdzas? Kāpēc atkārtoti sabiedrības pārstāvju vēstījumi valdībai, kultūras darbinieku protesti un prasības saglabāt Pēterbaznīcas patreizējo statūtu kā optimālo vēsturiskas ēkas izmantošanas modeli nav devuši gaidīto rezultātu un tiek ignorēti?
Vēl vairāk, naīviem cilvēkiem tiek klāstīta demagoģiska formula: «Baznīcas ēkai jāpieder baznīcai». Gribu pajautāt tiem, kas bezdomīgi atkārto šo formulu: par kādu piederību ir runa, par garīgo vai par mantiski-komerciālo? Ja runa par garīgo, tad draudzes locekļiem (kuru dievkalpojumos sanāk 15-20 cilvēki) viss ir ar cieņu paredzēts jau 17 gadus un katru svētdienu. Bet ja intereses ir mantiski-komerciālas, tad tas vairs nekā nesaskan ar augsto jēdzienu Dievs!
Sakarā ar konfesijas aizrādījumu itkā ēkas izmantošana neatbilst baznīcas kanoniem var atgādināt, ka Eiropā (Vācijā, Zviedrijā, Somijā...) vairākumā luterāņu baznīcu rīko dažādus bezmaksas kultūras pasākumus. Senā baznīca Niguliste Tallinas centrā pēc pēckara restaurācijas darbojas arī kā koncertzāle un atrodas valsts īpašumā neskatoties uz Igaunijas luterāņu konfesijas pretenzijām. Slavenā Parīzes Dievmātes katedrāle arī ir valsts īpašumā. Un tādu piemēru ir daudz. Šo pilsētu pašvaldības uzskata par godu materiāli atbalstīt seno ēku saglabāšanu un uzņemas atbildību par tām pilsētnieku priekšā.
Gadījumā ar Rīgas Sv.Pētera baznīcu, par nožēlošanu, viss izskatās citādi. Tāpēc vēlos atgādināt necienīgās cīņas par mantiskām tiesībām uz Rīgas dominanti iniciētājiem, ko teica Lielais Skolotājs Kristus par gribētājiem tirgoties dievnamā un kā viņš pats padzina tos no tempļa.
Jēdziens «relīģija» cēlies no latiņu vārda «religare», kas nozīmē sirds kopību ar Augsto, Noslēpumaino, Garīgo, tas ir – ar Dievu. Katrā no mums šī kopība mērama ar goda un sirdsapziņas soļiem Dieva un cilvēku priekšā. Tāpēc ļoti gribas cerēt, ka galīgā jautājuma lemšanā par turpmāko Sv.Pētera baznīcas ēkas piederību deputāti ievēros vēsturisko taisnīgumu un cilvēcisks saprāts, sirdsapziņa, gods uzvarēs atsevišķu ieinteresēto personu mantkārību un viltīgumu.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
