|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Ilgāku laika posmu laikraksts «Izglītība un Kultūra» publicēja Latvijas skolotāju un skolu vadītāju priekšlikumus, kā uzlabot pedagogu darba apstākļus, ko pārveidot izglītības likumdošanā un kādai jābūt skolotāju darba samaksai, lai nākamās paaudzes veidotāji diendienā nejustos kā ubagi.
Laikraksts «Izglītība un Kultūra» kopā ar biedrību «Tautvaldība» apkopoja šos priekšlikumus un pirms četriem mēnešiem aizsūtīja Izglītības un zinātnes ministrijai, kura pēc ilgām pārdomām beidzot devusi atbildi. Ar lielu interesi tajā meklēju atbildes uz sasāpējušiem jautājumiem, kas skar tiesisko, morālo un finansiālo pusi. Diemžēl šajā ministres atbildē esmu dziļi vīlies, jo pirmie ievadteikumi savā noskaņā man atgādina vecas padomjlaika šujmašīnas klaboņu. Šim ievadam seko solījums, ka izglītības valsts inspekcija beidzot ķersies tam «vērsim pie ragiem».
Tas ir — solās nopietni apstrādāt skolu direktorus, lai viņi vienreiz sāktu strādāt. Šajā atbildē vēl uzsvērts, ka izglītības valsts inspekcijai jākonstatē, vai skolu vadītāji vispār darbojas skolotāju interesēs. No rakstītā var nojaust, ka izglītības un zinātnes ministrei radušās nelabas nojautas, ka visas izglītības sistēmas nebūšanas radušās tikai skolu vadības (direktoru) neefektīvas darbības dēļ. Un tikai. Tiek norādīts, ka izglītības valsts inspekcija esot ļoti centīgi rīkotajos semināros aktualizējusi šos jautājumus, bet direktori to nemaz neesot uzklausījuši.
Skolas direktors — visbeztiesīgākā persona skolas kolektīvā
 |
Reklāma |
|
|
Kā zinām, direktors atbild pilnīgi par visu. Tajā pašā laikā skolas direktors ir visbeztiesīgākā persona skolas kolektīvā. Par to parūpējušies mūsu likumdevēji. Ja gribētu vizualizēt skolu direktoru dzīvi, derētu apskatīt krievu glezniecības klasiķa I. Repina darbu «Volgas strūdzinieki». Un ministre tā vietā, lai skolu direktorus vismaz morāli atbalstītu, visu vainu noveļ uz viņiem. Nu, gluži kā padomju varas augsta ranga funkcionāri sistēmas kļūdas novēla uz saviem apakšniekiem — sodīja «pārmijniekus». Atmiņā nāk bijušā skolas direktora un Latvijas Saeimas deputāta Andra Tomašūna teiktais par izglītības sistēmu: «Tā sagrūs, kad skolas direktori vairs negribēs ciest pazemojumus un atteiksies strādāt.»
Lasot ministres atbildi, man radās iespaids, ka viņa reizēm ne tikai liekuļo, bet arī blefo. Kaut vai sakot, ka alkohola un narkotiku lietošanu jaunatnē var izskaust ar attiecīgu ierakstu skolas iekšējās kārtības noteikumos. Zinot patiesos apstākļus, tādas domas nevarētu rasties, jo nekādi rīcības plāni, kas ierakstīti iekšējās kārtības noteikumos, nevar līdzēt, ja ar to netiek galā pat tiesībsargājošās iestādes. Runāt par to bez likumdošanas izmaiņām ir vistīrākā retorika. Protams, var gadīties, ka mūsu politiķi, arī ministre, ir tik tālu no reālās dzīves skolās, ka neviļus nāk prātā šāda aina. Ārā pūš nikns ziemeļrietenis un sit sejā slapju sniegu ar lietu, bet tūrists, izkāpis no taksometra, dodas uz lidmašīnu, paceļas gaisā virs sniegotajiem mākoņiem un ierauga pavisam ko citu: spīd saule, un apakšā peld balti, pūkaini mākonīši. No negaisa ne vēsts. Un ceļotājam nav ne mazākās vēlmes domās atgriezties uz zemes, kur cilvēki salst, mirkst un drebinās. Tā ir dzīves realitāte, un, skolotāji, to redzot, tikai nopūšas un cenšas atklāti neizrādīt savu pazemojumu, jo no runām labāk nekļūst. Toties savā starpā var dzirdēt: «Kad esi «noracis» astoņas stundas dienā ar mūsdienu skolēniem, tad vakarā tev sekss nav prātā.»
Skolotāju un it sevišķi skolu direktoru darbu nepanesamāku padara dažu rajonu skolu valžu darbinieki, kuri tā vietā, lai skolām palīdzētu, kā tas paredzēts izglītības likumā, mēģina pildīt represīvo orgānu funkcijas. Kā redzam, arī šis jautājums ministres atbildē laikrakstam ir apiets.
Bet, ja runā par skolotāju un skolu direktoru dzīves kvalitātes uzlabošanu, tad līdz iepriekšējās brīvvalsts rūpēm par pedagogiem mums 21. gadsimtā vēl tāls ceļš ejams. Salīdzināsim.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijas skolotājs saņēma trīs reizes lielāku mēneša algu nekā strādnieks. Tagad ir otrādi. Nerunāsim ne par Vācijas, ne Francijas skolotājiem, kuri saņem četras piecas reizes lielākas algas. Palasīsim Laimas Muktupāvelas grāmatu «Brālibrāli», kur viņa īsi raksturo situāciju izglītībā: «1928.–1930. gadā Latvijā .. skolotāji bija finansiāli nodrošināti, skolas pārziņiem, skolotājiem bija valsts dzīvokļi. Lielāka alga bija tikai valsts prezidentam, parlamentāriešiem, rektoriem, vidusskolu direktoriem.»
Vai tagad mūsu valsts budžets ir mazāks? Vai lats kļuvis lētāks?
Pirms četrdesmitā gada pagājušajā gadsimtā Rēzeknē bija tikai viens miljonārs. Tagad to ir simtiem, bet visā valstī — desmitiem tūkstošu. Varbūt tādēļ tagad skolām trūkst naudas un skolotāji dzīvo trūkumā?
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
