|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Jēzus apgraizīšana. Illumination from a missal, ca 1460.
Skatīt attēlu pilnā izmērā
Svētā priekšāda (priekšāda*, latīniski — prepucium) ir viena no dažādajām relikvijām, ko attiecina uz Jēzu Kristu.
Viduslaiku Eiropā pat vairākas baznīcas vienlaikus pasludināja, ka tās ir Jēzus priekšādas glabātājas. Protams, šim pielūgsmes objektam (objektiem) tika piedēvētas brīnumainas spējas.
Kā Jēzus relikvija Sv.Priekšāda parādās vien viduslaiku Eiropā. Pirmā pierakstītā liecība nāk no 800. gada decembra, kad Kārlis Lielais to iedeva pāvestam Leo III, kas kronēja Kārli par imperatoru. Kārlis apgalvojis, ka priekšādu viņam lūgšanu laikā atnesis eņģelis, lai arī ir prozaiskākas ziņas, un priekšāda esot bijusi Bizantijas imperatores Irēnes laulību dāvana. Pāvests Leo ieguvumu novietoja Sv. Jāņa bazilikā Romā pie citām relikvijām.
Pāvestam Leo III bija daudz ienaidnieku. Par pārkāpumiem (nav zināms, cik reāliem) pūlis viņu iedzina baznīcā un sasita līdz asinīm. 799. gadā Leo bēga pie Kārļa Lielā, kas pāvestu atjaunoja tronī. Iespējams, tieši tādēļ Leo Kārli kronēja par imperatoru. Leo visos jautājumos pilnībā pakļāvās Kārlim, ieskaitot baznīcas dogmatiku. Viņš nepiekrita vienīgi Filiokves tēzes gadījumā, ieņemot pozīciju, kas sakrīt ar tagadējās Pareizticīgās baznīcas nostāju. Pāvests Leo III tika kanonizēts — 1673. gadā to panāca Kliments X.
 |
Reklāma |
|
|
Atkarībā no informācijas avota lasāms, ka Svētā Priekšāda ir ne vien Romā, bet atrodamas vienlaikus vēl astoņas, 12, 14 un pat 18 citas Jēzus priekšādas dažādās vietās Eiropā. Viena no slavenākajām uzradās Antverpenē (Brabantas hercogistē) 1100. gadā kā dāvana no Baldvina I, Jeruzālemes karaļa, kurš to iegādājies Palestīnā Pirmā krusta kara laikā. Šī priekšāda kļuva slavena, kad Kambrē bīskaps Eiharistijas svinēšanas laikā uz altāra audekla pamanīja trīs asins pilienu traipus. Šīm lielajam brīnumam par godu tika izveidota īpaša kapela un sāktas procesijas, lai godinātu brīnumaino relikviju. Laika gaitā šī vieta kļuva par svētceļnieku galamērķi. 1566. gadā relikvija nozuda, bet kapela stāv vēl tagad. To rotā divi Anglijas karaļa un viņa sievas Jorkas Elizabetes 1503. gadā dāvātie logi ar vitrāžām.
Šaruā abatija uzstāj, ka Kārlis Lielais Svēto Priekšādo rādījis mūkiem. 12. gadsimta sākumā tā tikusi paņemta uz procesiju Romā un vispirms demonstrēta pāvestam Inokentam III, kam tika lūgts noteikt tās autentiskumu, taču pāvests no šā izaicinājuma atteicies. Lai kā tur bija, arī šī relikvija nozuda uz ilgu laiku, līdz 1856. gadā, restaurējot abatiju, kāds strādnieks sienā atrada slēptuvi ar relikvijām, kur atradās arī pazudusī priekšāda. Šis atradums izraisīja teoloģisku konfliktu ar iedibināto Kalkatas Svēto Priekšādu, kur gadsimtiem ilgi Baznīca to pielūdza oficiāli. 1900. gadā Katoļu baznīca radušos dilemmu atrisināja, nosakot, ka no draudzes tiks izslēgts jebkurš, kam ienāks prātā kaut ko rakstīt vai runāt par Sv. Priekšādu. Pēc ilgām debatēm 1954. gadā sods tika noteikts vēl stingrāks, piemērojot izraidīšanu. Vēlāk II Vatikāna koncils Svētās Apgraizīšanas dienu izņēma no Baznīcas kalendāra, tomēr Austrumu katoļi vēl arvien turpina svinēt Tā Kunga Apgraizīšanas dienu 1. janvārī.
Par Kalkatu...
Kalkata atrodas 45 km uz ziemeļiem no Romas. 1930. gadā šī vieta tika pasludināta par bīstamu dzīvošanai un vietējie iedzīvotāji to pameta, pārceļoties uz tuvējo Jaunkalkatu (Calcata Nuova). Kopš 1960. gada tukšo vēsturisko centru sāka apdzīvot dažādi mākslinieki un hipiji. Viņi aizņēma visas viduslaikos celtās akmens un mūra ēkas un galu galā pat iegādājās tās īpašumā. To redzot, valdība atcēla savu lēmumu par vietas bīstamību, un mākslinieki vēsturisko ciematiņu sāka atjaunot. Mūsdienās tā ir plaukstoša komūna, kuras kodolu veido apmēram 100 visu vecumu hipiji un dažādu virzienu New Age pārstāvji.
Par Kalkatas relikviju...
Vietējā leģenda vēsta, ka priekšāda, ko savulaik pāvestam Leo dāvināja Kārlis Lielais, tikusi nozagta Romas aplenkuma laikā 1527. gadā un to izdarījis kāds vācu kareivis. Tai pašā gadā viņu ieslodzīja (cik noprotams, Kalkatas) cietumā, kur viņš relikviju esot noslēpis. 1557. gadā relikviju atrada, sāka pielūgt un turpināja to darīt gandrīz līdz mūsdienām, jo Baznīca par to deva desmit gadu grēku atlaidi svētceļniekiem.
«Šogad relikvija netiks izstādīta, jo tā no manas mājas ir nozudusi,» tā pirms tradicionālās procesijas 1983. gadā sanākušajiem ticības brāļiem paziņoja Kalkatas baznīcas priesteris, kurš svētumu bija glabājis savā drēbju skapī apavu kastē. Par šo negadījumu plašāk var izlasīt šeit.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
