|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Fragments no apgādā «Tapals» izdotās V. Agafoničeva grāmatas «Dzīvniekterapija. Mūsu zāles — ūsas, ķepas, astes» .
«Vēlu veselību jums, jūsu ģimenei un jūsu zirgiem...»
Tā sākas Kipras valdnieka vēstule, kas rakstīta Ēģiptes faraonam pirms trīsarpus tūkstošiem gadu. Tā norāda uz lielo lomu, kāda zirgiem bijusi tā laika cilvēku dzīvē.
Zirgam piemīt vairākas unikālas īpašības. Zirga redzes lauks ir 360 grādu. Viņš atšķir krāsas un pat tumsā redz vissīkākos priekšmetus, tāpēc viegli atrod ceļu arī bezmēness naktī. Zirgam ir laba atmiņa, tāpēc aizsnaudušos braucēju viņš nekļūdīgi atvedīs mājās. Turkmēņiem ir paruna: «Zirgi ceļu redz ar nagiem.» Zirga nagi ir ļoti jutīgi, gandrīz tikpat, cik cilvēka plauksta. Arī viss ķermenis ir jutīgs, tāpēc zirgam ir tik tīkama glaudīšana, bet sāpīga — piešu ieciršana sānos.
Arī dzirde zirgam ir ļoti laba, viņš sadzird vismazākos troksnīšus, saspicēdams ausis. Zirgs slimo gandrīz ar visām cilvēku kaitēm, tikai gultas režīma viņam nav, zirgs visu panes stāvus, tāpat arī atpūšas un guļ.
 |
Reklāma |
|
|
Sākumā cilvēka un zirga attiecības nebija diez cik labas. Lai izdzīvotu un iegūtu iztiku, cilvēki medīja dažādus dzīvniekus, arī zirgus. Vēlāk viņi saprata, ka zirgu izdevīgāk ir audzēt, nekā dzīties tam pakaļ pa stepi, savannu vai prēriju. Apmēram četrus tūkstošus gadu p.m.ē. zirgus pieradināja, lai iegūtu gaļu un ķēvju pienu.
Zirga apseglošana mainīja cilvēka dzīvi. Visa turpmākā cilšu un tautu attīstība bija saistīta ar zirgiem. Kāpšļu izgudrošana mainīja karu raksturu, jo kāpšļi ļāva jātniekam piecelties seglos, izslieties un izmantot smagākus ieročus. Nevar gan teikt, ka tas būtu labvēlīgi ietekmējis cilvēces vēsturi!
Pamazām cilvēce kļuva gudrāka, saprotot, ka zirgs var ne tikai palīdzēt smagos darbos un karalaukā, bet arī dziedināt. Tā radās reitterapija (no vācu val.: Reiter — jātnieks).
Jāšanas dziedniecisko ietekmi atzīmējis gan medicīnas tēvs Hipokrāts, gan senais dziednieks Antila. Hipokrāts, kura vārds tulkojumā no grieķu valodas nozīmē «zirgu pavēlnieks», apgalvoja, ka «segli atbrīvo no tumšām domām, raisot jautras un gaišas domas». Viņš ieteica jāšanu visiem, it sevišķi melanholiķiem. Līdzīgas domas atrodamas senās Romas ārsta Aula Kornēlija Celsa (1. gs.) traktātos.
Franču filosofs un apgaismotājs Denī Didro 18. gadsimtā uzrakstīja traktātu «Par jāšanu un tās nozīmi veselības saglabāšanā un atgūšanā».
Ar mūsdienu reitterapijas sākumu saistīta dāniete Liza Hartela, norvēģu ārste–fizioterapeite Elizabete Bodikera un franču profesors J. Lalerī.
Liza Hartela dzimusi Dānijā 1921. gadā. Viņas hobijs bija jāšana. 19 gadu vecumā Liza smagi saslima un kļuva invalīde. 1975. gadā Invalīdu jāšanas asociācijas konferencē viņa stāstīja par sevi: «Izslimojusi poliomielītu, es ar grūtībām kustējos, un likās, ka nekas labs dzīvē vairs nav gaidāms. Tā bieži domā poliomielīta upuri, tomēr tā nav taisnība, jo pastāv tāda lieliska iespēja kā jāšana, kas invalīdiem paver jaunas iespējas.
Pastāstīšu par savu pieredzi. Olimpiskajās spēlēs Helsinkos 1952. gadā izcīnīju sudraba medaļu izjādē. Avīzes par to rakstīja trīs iemeslu pēc. Pirmkārt, sudraba medaļa jau pati par sevi kaut ko nozīmē; otrkārt, pirmo reizi šajā disciplīnā piedalījās gan vīrieši, gan sievietes; treškārt, es biju invalīde. Pēdējais faktors īpaši saistīja uzmanību. Sāku saņemt vēstules no nelaimes biedriem visās pasaules valstīs. Patīkami ir gūt panākumus sportā, bet tas nav nekas salīdzinājumā ar prieku, kas rodas, uzveicot poliomielītu. Pat neliela veselības uzlabošanās ir solis ceļā uz pilnīgu izveseļošanos.
Ar poliomielītu saslimu 1940. gadā, kad Dānijā plosījās epidēmija. Iznākusi no slimnīcas, domāju tikai par izveseļošanos. Kad pirmo reizi piecēlos no gultas, ar grūtībām spēju rāpot. Sākumā norāpoju divus metrus, pamazām attālumu izdevās palielināt. Mana jaunākā meita, kurai bija divarpus gadiņi, rāpoja kopā ar mani. Un mums abām tas sagādāja prieku. Zinu, ka tas liksies savādi, tomēr pat vissmagākajos apstākļos var atrast kaut ko jautru, var atrast iemeslu pasmaidīt. Smaidi un optimisms man palīdzēja pārdzīvot posmu, kad likās, ka nekas neizdodas.
Man izgatavoja dažādus palīglīdzekļus: virves, maisus ar smiltīm utt. Lai varētu izbraukt svaigā gaisā «pašas spēkiem», divus velosipēdus sasēja kopā, manas pēdas piesēja pie pedāļiem, un tās kustējās, kad pedāļus mina mans pavadonis. Pamazām spēki pieauga, un es varēju mīt pedāļus aizvien stiprāk.
Manī mita kaismīga vēlēšanās atkal sēsties zirgā. Kādu dienu ratiņos mani aizveda uz stalli pie mana zirga. Visiem likās, ka esmu jukusi, kad uzstāju, lai mani sēdina viņam mugurā. Tobrīd spēju nojāt pa manēžu tikai vienu apli. To pat nevarēja saukt par jāšanu — es sēdēju, un zirgs mani nesa. Bet tas bija debešķīgi! Ļoti piekusu, visas maliņas sāpēja, un nācās apgulties; pagāja divas nedēļas, pirms atkal sadūšojos jaunam mēģinājumam.
Tā es trenējos mēnešiem, gadiem, cenzdamās pilnveidot kustības. Darīju visu, ko lika ārsti, un jāju iespējami daudz.
Esmu pārliecināta, ka jāšana ir veselīga ne tikai poliomielīta slimniekiem, bet arī ar citām slimībām sirgstošajiem.
Jāšana liek strādāt dažādām muskuļu grupām; jātniekam tās darbojas bez apziņas līdzdalības, un tas ir svarīgi. Zirgs nav ne mašīna, ne vingrošanas rīks. Viņa kustības ir ritmiskas, bet to parametri mainās, radot situācijas, kad jātnieks spiests izmantot dažādas muskuļu grupas. Muskuļi un cīpslas tiek masētas. Un tā ir jāšanas lielākā vērtība. Protams, pastāv arī risks, bet risks ir visur.
Pēc divām operācijām man kļuva daudz labāk. Pēc gada jau varēju staigāt, atbalstījusies uz diviem spieķiem. Daudz vēlāk uzzināju, ka ārsts teicis, — ar spieķiem es varēšot staigāt, bet jāt gan nevarēšot nekad. Es to saku, lai iedvesmotu citus invalīdus.
Pēc uzvaras Olimpiskajās spēlēs mani sāka aicināt, lai es demonstrētu savu jāšanas meistarību. Esmu bijusi daudzās valstīs. Bet visvairāk mani priecē tas, ka biju invalīdu pārstāve paraugdemonstrējumos. Uzvara Olimpiskajās spēlēs bija vislabākā balva par centieniem izveseļoties.
Atceros laiku, kad invalīdu jāšanas nodarbības tikai sākās. Toreiz iepazinos ar jaunu ārstu, kurš arī cieta no šīs slimības sekām. Mēs daudz runājām par jāšanu. Es ieteicu viņam vismaz pamēģināt sēsties zirgā. Uzreiz man viņu pierunāt neizdevās. Viņš baidījās un to neslēpa. Un tomēr beidzot viņu uzcēla zirgam mugurā; tā bija pirmā, bet ne pēdējā reize. Viņš bija sajūsmā, un esmu dzirdējusi, ka dzimtenē viņš turpinājis šādu ārstēšanos. Viņa piemērs iedvesmoja daudzus citus. Tādu piemēru ir daudz.
Es ticu jāšanai ne tikai tāpēc, ka tā dziedē, bet arī tāpēc, ka cilvēku ārstē dzīva būtne. Zirgs invalīdam dod iespēju izjust tādu pašu gandarījumu un prieku, kādu gūst tie, kas ar jāšanu nodarbojas sava prieka pēc.
Invalīds ir personība ar ierobežotām iespējām. Esmu satikusi daudzus brīnišķīgus cilvēkus, kuri nav ļāvuši veselības problēmām izjaukt viņu dzīves ritmu, nav ieslīguši ar tām saistītajos uztraukumos un pārdzīvojumos. Negribētu, lai mani pārprot, kad apgalvošu, ka veseli cilvēki daudz ko varētu mācīties no tiem, kam ir smaga invaliditāte, bet kas tomēr spēj pasmaidīt. Man ir tiesības to apgalvot.
Esmu laimīga, ka mans piemērs palīdz citiem. Es pateicos liktenim, ka man pietika optimisma un enerģijas, lai atjaunotu ķermeņa iespējas. Cilvēkam jācīnās, viņš nedrīkst padoties apstākļiem.
Visas šīs domas mostas manī rītos, kad dodos izjādē. Mierīgais galops vieno mani un zirgu, mēs esam kā viena būtne; esmu pateicības pilna dzīvei un priecājos, ka pūles un pacietība sniedz rezultātus.»
Cilvēka drosmei un izturībai nav robežu! Jāpiebilst, ka smagi slimo Lizu ar jāšanu pamudināja nodarboties viņas ārste, Norvēģijas fizioterapeite Elizabete Bodikera. Pēc Bodikeras iniciatīvas, 1953. gadā Norvēģijā atvēra specializētu jāšanas centru.
Lizas triumfālā atgriešanās lielajā sportā izraisīja interesi par ārstniecisko jāšanu gan Dānijā, kur viņa kļuva par nacionālo varoni, gan arī citās Skandināvijas valstīs un Vācijā. Vēlāk reitterapija izplatījās visā Eiropā un citos kontinentos. ASV un Eiropā ārstnieciskā jāšana tiek praktizēta kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem. To paraksta poliomielīta, bērnu cerebrālās paralīzes, skoliozes, muskuļu distrofijas un citu slimību gadījumā.
Tai pašā laikā Amerikā tika izstrādāta treniņu un sacensību programma cilvēkiem ar ierobežotu garīgo attīstību. Šī programma saucas «Special Olympix», un tās pamatlicēja ir Jūnisa Kenedija-Šreivere no slavenā Kenediju klana. Programma paredz jāšanu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tagad pēc tās strādā visā pasaulē.
Par vienu no modernās reitterapijas pamatlicējiem tiek uzskatīts franču profesors J. Lalerī, kurš 20. gadsimta 60.–70. gados teorētiski pētīja zirga ietekmi uz dažādām slimībām un pētījumu rezultātus aktīvi ieviesa ārstniecības praksē. Pēc viņa stingrās pārliecības, zirgs vairāk nekā jebkurš cits dzīvnieks spēj palīdzēt cilvēkam atbrīvoties no visdažādākajām slimībām.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
