Izdevniecībā «Dienas Grāmata» klajā nācis Ingas Žoludes debijas romāns «Silta zeme».
Autore dzimusi 1984. gadā un jau kopš 2002. gada regulāri publicējusies dažādos literāros un kultūras izdevumos. 2007. gadā par stāstu «Netīrā veļa» saņēma godalgu «Kultūras Dienas» rīkotajā īsprozas konkursā «Stāstu tramvajs» un 2007. gada festivālā «Prozas lasījumi» — specbalvu no žurnāla «Rīgas Laiks» par stāstu «Dzīvokļa jautājums». «Silta zeme» ir Ingas pirmais romāns.
«Varētu to saukt par gravitāciju, bet īstenībā tas ir siltums, kas mūs notur uz zemes. Tieši zemes siltums ļauj mums būt, liek mums būt vienam ar otru, noturēt vienam otru. Tā mēs dzīvojam — sildīdami,» teic Inga Žolude.
Bērnam ir grūti aizmigt, kad savvaļā staigā plēsīgie, izbadējušies, naidīgie, vienaldzīgie, prātā sajukušie. Kad tevi nostumj tvanīgas mājas tvanīgā stūrī un nerunā, jo vārdi ir karstums, doma ir karstums, mīlestība ir karstums, sapņi ir karstums, murgi ir svelme. Mājās valda klusums, jo vārdi met tvaiku.
Reklāma |
Romāna galvenais varonis Daniels mīt nemitīgā izvēlē starp laiku un telpu, esamību un šķitumu, starp divām sievietēm, Nelliju un Vū. Izvēles iespējas ir kā nebeidzama spēle, bet vai pašā spēlē vienmēr būs iespējama izvēle?
«Inga Žolude uzrakstījusi darbu, kam šodienas latviešu literatūrā pagrūti atrast analogu. Romāns par mums pašiem, par dziļām sāpēm, silto zemi meklējot,» komentē Arvis Kolmanis.
Savukārt Dace Sparāne raksta: «Drosmīgs stāsts par incesta dabu. Nevis tīksmināšanās par detaļām, bet iedziļināšanās. Autore mēģinājusi ieskatīties zem tabu šķietami koķetā plīvura un izstāstīt stāstu, gudri pirmajā plānā izvirzot nevis fiziskās mīlestības naivos par un pret (šie apraksti, lai arī nostādīti marginālā pozīcijā, gan ir tikpat dzīvi un koši kā viss romāna teksts), bet gan atklājot dziļāko, sāpinošāko vientulības un tās radīto monstru iemeslu — dvēseliska siltuma trūkumu, alkas pēc zemes siltuma. Šis ir izcils debijas romāns.»