Sērijā «Grāmattirgus» apgāds «Atēna» laidis klajā Borisa Sokolova grāmatu «Leonīds Brežņevs. Zelta laikmets». Grāmatu no krievu valodas tulkojusi Maija Stūrniece.
«Savā grāmatā es centīšos neizmantot ierastās shēmas, paskatīties uz Leonīdu Iļjiču Brežņevu gan kā politiķi, kam nekas cilvēcisks nebija svešs, gan kā cilvēku, kuram piemita neapšaubāmas politiskās ambīcijas, kas gan aprobežojās ar goda apliecinājumiem un tituliem, nevis izpaudās vērienīgu politisko projektu īstenošanā kā Ļeņina, Staļina un Hruščova gadījumā.
[..] es nebūt neidealizēju Brežņevu ne kā politiķi, ne kā cilvēku. Pāri visam viņa valdīšanas laikam kā drūma ēna gulstas karš Afganistānā, kurā aizgāja bojā desmitiem tūkstošu padomju kareivju un simtiem tūkstošu afgāņu.
Savā grāmatā esmu centies apkopot visus interesantākos materiālus par Brežņevu, kas līdz šim publicēti. Lai izprastu Leonīda Iļjiča personību, daudz uzmanības veltīju viņa privātajai, ģimenes dzīvei, kas palaikam izrādījās interesantāka un pat nozīmīgāka nekā viņa veikums politikā.
Reklāma |
Vai Brežņeva personībā, viņa darbībās bija kāds noslēpums? Visticamāk — jā, bija gan. Neviens vēl nav atbildējis uz jautājumu — kā cilvēks, kuru apkārtējie uzskatīja par viduvējības iemiesojumu, astoņpadsmit gadu noturēja pasaulē otrās varenākās lielvalsts stūri un kāpēc neviens pat nopietni netika mēģinājis viņam šo stūri izraut no rokām. Vai Brežņevs bija politiskās cīņas ģēnijs, aparāta ieliktenis un marionete, vai arī situācija prasīja šādu bālu, ikdienišķu personību? Domāju, ka marionete viņš nebija, toties politiskās cīņas paņēmienus pēcstaļinisma laika totalitāras valsts apstākļos viņš bija pilnībā apguvis. Un personības ikdienišķums Brežņevam tikai palīdzēja, jo, no vienas puses, neviens viņā nesaskatīja personiskus draudus, un, otrkārt, labsirdīgais kuplo uzacu īpašnieks patika ja ne visiem, tad ļoti daudziem. Un atšķirībā no priekšgājēja nomira savā gultā, palikdams spēcīgas valsts pirmā persona, maršals un daudzu prēmiju laureāts,» raksta grāmatas autors.