|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Fragments no Jura Lorenca raksta «Indijas sarunas«», kas publicēts žurnāla «Rīgas Laiks» jūnija numurā.
Kas ir tas, kā dēļ viņi brauc uz turieni
Agrā 2008. gada 19. februāra rītā vienā no skaistākajām Goa štata pludmalēm Andžūnas ciemā vietējie zvejnieki atrada izskalotu kailu jaunas meitenes līķi. Kā noskaidroja policija, noslīkusī bija piecpadsmitgadīgā britu pavalstniece Skārleta Kīlinga.
Pēc dažām dienām nez no kurienes uzradās Skārletas māte Fiona Makkeona. Viņa sacēla vētru, apvainodama vietējos politiķus un policiju sazvērestībā ar mērķi noslēpt meitas patiesos nāves apstākļus. Advokāti, britu konsuls un masu mediji panāca, ka meitenes līķi nosūtīja uz tiesu medicīnas laboratoriju Bombejā neatkarīgai izmeklēšanai. Tur ārsti Skārletas asinīs konstatēja kokaīnu un «ekstazī», kā arī to, ka neilgi pirms nāves viņai bijuši dzimumsakari.
 |
Reklāma |
|
|
Nepagāja ilgs laiks, un policija arestēja divus vietējos iedzīvotājus, ar kuriem Skārleta bija redzēta kopā Andžūnas pludmalē 18. februāra vakarā – Plasido Karvalho un Samsonu D’Souzu. Atradās pat liecinieki, kuri apgalvoja, ka redzējuši, kā Skārleta un abi jaunie vīrieši pludmalē nodarbojušies ar seksu. Viņiem uzrādīja apsūdzības narkotiku tirdzniecībā, izvarošanā un slepkavībā bez iepriekšēja nodoma.
Savukārt štata policija nekavējās atspēlēties Skārletas mātei, pārmetot tai nepilngadīgās meitas pamešanu. Viņa tiešām bija atstājusi Skārletu viesnīcā vienu un kopā ar draugu devusies uz blakus esošo Karnatakas štatu. Vēl vairāk – masu mediji noskaidroja, ka Fiona Makkeona ir «narkomāne ar stāžu» un jaunībā Anglijā tiesāta par bruņotu uzbrukumu kādam vīrietim. Indijas laikrakstos sākās diskusija – kas tie īsti ir par cilvēkiem, kuri brauc pie mums. Un kāpēc viņi brauc?
Puri, Orisas štats, 2008. gada janvāris
Pusseptiņi rītā. Saule jau ir uzlēkusi un caur atvērtajiem logiem spoži apgaismo manu viesnīcas istabu. Es vēl vārtos pa gultu un gaidu, kad pār istabas pretējo sienu pārslīdēs kāda ēna. Tā piederēs Renātei. Šodien viņa mazliet kavējas un savā rīta pastaigā dodas stundas ceturksni vēlāk. Iespējams, pie tā vainojamas vakar Woodstock restorānā iztukšotās vīna pudeles.
Pavisam Pink House viesnīcā Puri ir divpadsmit istabas. Ēkai ir tikai viens stāvs, visas istabas izvietotas vienā rindā ar atsevišķām ieejām no kopējas segtas galerijas. Piecdesmit metrus no viesnīcas dienvidu pusē atrodas okeāns un gara smilšu pludmale, netālu izvietojies zvejnieku ciemats. Simt piecdesmit rūpiju dienā – nedaudz mazāk kā divi lati par vienkāršu istabu, toties ar skatu uz Bengālijas līci.
Es dzīvoju astotajā istabā. Man blakus septītajā apmeties holandietis Alfrēds, devītajā kāds pēc izskata mazliet padrūms spānis, kura vārdu es joprojām nezinu. Desmitajā dzīvo austrāliete Barbara, vienpadsmitajā francūzis Žans Pols ar savu draudzeni Kristiānu no Vācijas. Renāte aizņem pašu tālāko – divpadsmito. Viņiem visiem ir tā starp piecdesmit un sešdesmit pieciem gadiem. Vairākās istabās mitinās gados jauni bekpekeri no Francijas un Anglijas. Pēc dažām viesnīcā pavadītām dienām es saprotu, cik ļoti man veicies, jo istabu esmu dabūjis bez iepriekšējas rezervācijas. Gandrīz visi viesnīcas iemītnieki šeit uzturas jau vairākus mēnešus.
Vissabiedriskākais šajā kompānijā ir Žans Pols. Viņš mani bieži aicina uzkost «some snack» – gandrīz katru dienu francūzis savā istabā uz gāzes prīmusa gatavo no vietējiem zvejniekiem pirktus krabjus. Dienā viņš peldas un kopā ar Kristiānu dodas garās pastaigās pa pludmali.
Pa pludmali mīl pastaigāties arī Renāte. Sasveicinoties viņas sejai pārslīd mazliet skumjš smaids. Renāte daudz lasa. Parasti somā viņai ir divas grāmatas – romāns (patlaban Salmana Rušdī «Klauns Šalimārs») un kāds dzejas krājums. Renāte ir no Šveices. Sarunā ar mani viņa bieži bez kāda īpaša iemesla pāriet no savas mazliet dīvainās vācu valodas uz angļu un otrādi. Ar Žanu Polu viņa parasti sarunājas franciski, ar spāni – spāniski. Vakaros Renāte vēro krāšņo saulrietu, kas šeit ir ļoti neparasts. Janvāra mēnesī saule Puri noriet vietā, kur jūra sastopas ar liedagu. Brīdī, kad visa krastmala pielīst ar spokaini zeltainu gaismu, Renāte uztin marihuānas cigareti – vienīgo dienā. Marihuānu Puri var legāli iegādāties netālajā valsts «monopola veikalā – bodītē ar uzrakstu «Government Bhang Shop». Labākās kvalitātes «zālīte» maksā sešas rūpijas gramā.
Dzīve Puri ir lēta pat pēc Indijas standartiem. Var dzīvot viesnīcā Pink House (150 rūpijas dienā), brokastot netālajā Raju ēstuvē (ceptas olas, baltmaizes grauzdiņi un tase melnās tējas – 30 rūpijas). Vieglas pusdienas (zupa vai augļi) – 30 rūpijas, vakariņas (cepta zivs, vārīti rīsi un tomātu salāti) Woodstock restorānā – 50 rūpijas. Vēl visādi sīkumi – internets, avīze, telefona zvans, brauciens ar rikšu – ap 40 rūpiju. Kopā 300 rūpijas, tieši pieci eiro dienā. Ja grib, pusdienas var gatavot viesnīcas istabā, kā to dara Žans Pols. Kilograms tomātu vietējā tirdziņā maksā deviņas rūpijas, viens laims – divas rūpijas, krabis pie zvejniekiem – sešas rūpijas jeb septiņi santīmi gabalā.
Beidzot man izdodas iepazīties ar Alfrēdu. Ārēji noslēgtais holandietis izrādas neparasti runīgs. Indijā viņš pirmo reizi bijis 1970. gadā, tūlīt pēc universitātes beigšanas.
“Ceļot es sāku tā saucamajos hipiju laikos. Bet patiesībā ne jau visi Indijas braucēji bija hipiji, es pat teiktu – viņu bija mazākā daļa. Piemēram, man nekad nav bijis ne garu matu, ne bārdas, un savā mūžā esmu izsmēķējis tikai dažas cigaretes. Tomēr nevar noliegt, ka vismaz 70. gados hipiji patiešām bija kaut kas līdzīgs «ideoloģiskajam kodolam» visam tam, kas saistījās ar tolaik jau masveidīgo ceļošanu uz Indiju. Mēs gan nebijām paši pirmie. Šajā liedagā pirms četrdesmit pieciem gadiem sēdēja Alens Ginsbergs. Esat lasījis viņa “«ndijas piezīmes»?
Toreiz populārs bija sauszemes maršruts cauri Turcijai, Irānai un Pakistānai. Tas bija lēti un ļoti interesanti. Šaha valdīšanas laikā Irāna bija lieliska vieta, vēl labāka par to bija tikai Afganistāna. Un tomēr mūs vilka tālāk – uz Indiju un Nepālu. Tur gaidīja kokospalmas, silts okeāns, kalnu virsotnes, kaut kas no reliģijas un mistikas, lēta dzīve un marihuāna. Indija vēl bija civilizācijas neskarta zeme. Protams, civilizācijas mūsu, rietumnieku, izpratnē – nevarēja nopirkt ne dzeramo ūdeni pudelēs, ne tualetes papīru. Bet es ātri pieradu un kopš tā laika nekad vairs nelietoju papīru, arī esot Holandē. Nekas nav higiēniskāks par tīru ūdeni.
Bet tad Austrumi pamazām sāka aizvērties. Irānā uzvarēja islāma revolūcija, gadu vēlāk Afganistānā iebruka krievi. Pamazām aizvien nedrošāka kļuva Pakistāna. Šajā pasaules malā ceļošanai atlikušas tikai Indija un Nepāla. Bet tagad, lai nokļūtu Indijā, ir jālido. Nu, Taizeme, vēl Birma, Šrilanka, kurā sprāgst bumbas, Indonēzija, klāt nākušas Laosa, Kambodža un Vjetnama.
Ar ceļošanu saistās divi notikumi, kurus es varētu nosaukt par robežstabiem savā dzīvē. Es negribētu teikt, ka tie izmainīja manu dzīvi, nē, bet tomēr lika uz to paraudzīties citādi. Pirmais atgadījās 1983. gadā. Es toreiz jau biju antropoloģijas profesors universitātē un ceļoju pa Āziju ar gados jaunāku draudzeni, savu studenti. Nomaļā pilsētiņā Pakistānas ziemeļos, kur mēs bijām apmetušies uz dažām dienām pirms došanās dziļāk kalnos, ieradās bēgļi no Afganistānas. Kāda ģimene dzīvoja blakus mūsu viesnīcai uzslietās teltīs.
Lielās ģimenes galva bija jauneklis, kurš bija atvedis uz Pakistānu savus tuviniekus – divas sievas, trīs bērnus, māti un pavisam nevarīgo, slimo tēvu, jaunākos brāļus un māsas, vēl kaut kādas tantes un onkuļus. Viņš bija pavisam jauns, ne vecāks par divdesmit trim gadiem – to nespēja noslēpt ne pāri plecam bravurīgi pārmestais Kalašņikova automāts, ne vēl pašķidrā bārda, ko saskaņā ar musulmaņu paražu viņš bija sācis audzēt. Noteiktos laikos viņš vadīja ģimenes kopējo lūgšanu.
Mūs iepazīstināja viesnīcas saimnieks, kurš arī izpalīdzēja ar tulkošanu. Jauno vīrieti sauca Abduls. Izrādījās, viņš gaidīja ierodamies radus, kam uzticēt ģimeni, lai pats pēc tam dotos atpakaļ uz Afganistānu un turpinātu cīņu ar krievu iebrucējiem. Sarunājoties ar Abdulu, es pēkšņi sapratu, ka viss, ko līdz šim biju sasniedzis savā dzīvē, manas zināšanas, zinātniskie grādi, publikācijas – tas viss bija nieks, salīdzinot ar atbildību, ko šis jauneklis bija gatavs uzņemties par savu ģimeni, zemi un tautu. Abdula priekšā, kurš pēc vecuma bezmaz varētu būt mans dēls, es patiesībā jutos kā mazs puišelis.
Otrs piedzīvojums atgadījās pirms dažiem gadiem Gudžaratas štatā. Es ierados Indijā mēnesi pēc sievas nāves, biju ļoti nospiests. Bet tad Radžkotas pilsētā iepazinos ar trim ceļojošiem «svētajiem vīriem», kurus Indijā sauc par sādhu. Pūlī jūs viņus viegli varat atšķirt pēc oranžā apģērba. Šie vīri mani uzaicināja pievienoties viņiem. Es tā arī izdarīju, līdzi paņemot tikai pasi un naudu – katram gadījumam. Pārējās mantas atstāju viesnīcā. Savās agrākajās dzīvēs šie vīri bija strādājuši par ārstu, valdības ierēdni un kurpnieku. Mēs kājām ceļojām pa nabadzīgiem lauku ciematiem, bet mums nekā netrūka – ne ēdiena, ne naktsmāju, ne smaidu. Dažkārt mums par godu pat sarīkoja dejas un muzicēšanu. Mēs nepalikām parādā – ārsts apskatīja slimniekus, ierēdnis analfabētu vietā rakstīja iesniegumus valsts iestādēm, kurpnieks laboja sandales. Savukārt es palīdzēju skolēniem gatavot mājas darbus angļu valodā. Trīs nedēļās, kuras pavadīju kopā ar šiem cilvēkiem, es neiztērēju ne rūpijas. Tad es sapratu, ka nabadzība – gan fiziskā, gan emocionālā – patiesībā slēpjas cilvēku attiecībās.»
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
