|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Sadzīvot ar savu ķermeni, savu izskatu ir dabiski. Arī izdevīgi — nav jāmokās kompleksos un pašpārmetumos.
Senie grieķi uzskatīja, ka veselā miesā mīt vesels gars, un rūpes par fizisko ķermeni nelika tālu no pamattikumiem — taisnīguma, gudrības, drosmes un mērenības. Kristietībā miesa kļuva par simbolu iekārei, zemajām baudām, atsvešinātībai no Dieva. To mērdēja un nicināja. Arī medicīna ilgi ārstēja fizisko ķermeni un psihi atsevišķi. Nu sākam atgriezties pie uzskata, ka vienu no otra (vismaz šajā saulē) nevar atdalīt.
Mīņājos ap domām par sava ķermeņa izjušanu un pieņemšanu, līdz Rīgas Geštalta institūta konferencē iepazinos ar geštaltterapeiti Daigu Auziņu. Viņa vadīja darba grupu, kuras nosaukums bija «Attieksme pret ķermeni».
Kā kusties, tā dzīvo
— Pamēģiniet nostāties uz pirkstgaliņiem un tad aizvērt acis. Kāds neredzamais grūstās? Bet kā jums ir ar stabilitāti dzīvē? Tie, kuri stāv nesatricināmi, parasti tā jūtas arī savos lēmumos un ikdienas darbībās.
 |
Reklāma |
|
|
Rakstura elastību var samērot ar lokanību — stīvam grūtāk apskaut, apmīļot. Ja kustības brīvas, arī komunicēt vieglāk — padot, paņemt, aizsniegt, lūgt vai sniegt palīdzību.
Ārpusē ir tas pats, kas iekšpusē, tāpēc dažkārt nav nepieciešami ārstu izmeklējumi, lai saprastu, vai nervu sistēma kārtībā. Ja kustības ir saraustītas, straujas un nedrošas, gribot negribot to raksturojums — nervozas — pielīp veicējam.
Pašvērtējums cieši saistīts ar kustību kvalitāti. Pārliecinošā gaitā, eleganti žestikulējot, doties sabiedrībā ir daudz drošāk un patīkamāk, jo nav baiļu aizsprosta. Zinot, ka ķermenis ir labā formā, savākts, kustības rimtas, bet precīzas, iziešanai nav vajadzīgs pat balles tērps un frizūra, jo jūties saposies. Tā arī vieglāk pieņemt baudas, ko sniedz dzīve — kaut vai laisties neprātīgā dejā vienkārši tāpēc, ka skan mūzika un ir jautri.
Iemācoties koordinēt dažādas kustības vienlaikus, apgūstam prasmi darīt un baudīt vairākas lietas paralēli, nevis izvēlēties vienu ceļu un dragāt pa to, pašam sev ieskaidrojot, ka, piemēram, darbs ir mana vienīgā laime. Tiekšanās uz labklājību nav slikta, ja vien nekļūst par apmātību, kas neatstāj vietu attiecībām, savām vajadzībām, vaļaspriekiem. Ja kāds stāsta, ka labprāt vingrotu, bet laika nav, jo jāstrādā, tad man gribas jautāt — vai jums bieži neatliek laika sev? Ja fiziskās aktivitātes nepatīk, tā ir cita lieta. Atzīstiet — tas nav man, un dariet to, kas sagādā prieku. Bet, ja patiešām gribas izkustēties un darbs it kā neļauj — apdomājiet gan, kam dzīvojat?
Ķermenis čukst padomus
Savus dzīves strupceļus parasti izjūtam arī fiziski — kaut kur spiež, velk, sāp. Ķermenis brīdina vai saka priekšā, kas vajadzīgs. Tikai jāmāk sev uzticēties — signālus uztvert un tulkot.
Bieži rīkojamies neiejūtīgi pret sevi. Ui, iesāpējās galva! Iedzeru tableti un nopriecājos, ka pārgāja. Re, cik labi — nekas vairs nav jādara. Bet galvassāpes kaut ko teica. Ko tās gribēja pavēstīt? Varbūt — celies un ej izkustēties? Ieelpo svaigu gaisu? Sēdi pareizāk? Dzer vairāk ūdeni? Pārstāj domāt par kādu cilvēku? Strādā mazāk? Atpūties taču beidzot!
Daudzus gan fiziski, gan psihiski nomoka liekais svars. Lai gan visbiežāk to uztver kā ienaidnieku, kuru tikai sist un badā mērdēt, tuvāk iepazīstoties ar savu ķermeni un tā izjūtām, nereti nākas atzīt — tas arī palīdz. Visbiežāk tas nepieciešams kā polsteris pret bailēm, lai sitieni mazāk sāp. Stresa situācijās organisms mēdz ļoti skaidri ziņot — vajag zefīru šokolādē! Tas palīdzēs veidot amortizāciju pret nebūšanām. Arī konkurentiem grūtāk aizbīdīt smagāko, kurš stāv cieši uz zemes. Tad ar sevi jāizrunājas: ko vēlos — tauku spilventiņu drošībai? Vai arī gribu justies mazāk aizsargāts, toties pavērt sev citu dzīves lauku, kur liekie kilogrami neļauj attīstīties, traucē atvērties un iejusties?
Pat ja sākumā šķiet — kādas muļķības, es patiešām nespēju sarunāties ar galvas vai muguras sāpēm, plecu saspringumu, stīvu sprandu vai tauku kroku uz vēdera! — atliek vien sevi mazliet pamudināt, un atbilde nāk. Var jau sevi mānīt un izlikties nesaprotam, turpināt remdēt sāpes tikai ar tabletēm un ignorēt ķermeņa signālus. Bet cik tālu tā tiksim? Līdz slimības gultai.
Apzināšanās visbiežāk notiek ar radošās, neloģiskās domāšanas palīdzību — caur tēliem, pasakām. Šādi rodami risinājumi, kurus prāta kontrole bloķētu. Par kādu sava ķermeņa izpausmi, kas ilgstoši neliek mierā un traucē dzīvot, sev jāpajautā: ko tā man cenšas pastāstīt? Kā grūtībās nonākusī vieta izskatās? Kas tur notiek? Vai kāds tur necīnās? Atklājumi bieži ir pārsteidzoši.
Ja ķermeni nepiedzirda, nenozāļo vai ārprātā nenogurdina, tas nemaldina.
Arī sarežģītu lēmumu pieņemšanas brīdī vērts ieklausīties sajūtās — vispirms ar lielu pārliecību iedomāties vienu no variantiem, tad otru, vienlaikus vērojot, kas mainās vēderā, krūtīs, plecos. Grūtākais ir pieņemt, ka dažreiz ķermeņa signāli ir pretrunā tam, kā būtu rīkoties saprātīgi vai piedienīgi. Prāts saka — neticami izdevīgs līgums, parakstām! Bet vēderā kņud — nez, vai būs tik labi? Un re — pēc laika sadarbības partneri izrādās krāpnieki.
Kāpēc sev nepatīku?
Ne jau sev, bet kādam tuvam, nozīmīgam cilvēkam. Turklāt iespējams, tā tikai izlicies. Pamatkategorijas — drīkst, nedrīkst, labs, slikts — apgūstam bērnībā. Arī sevis nepieņemšana sākas ģimenē no mazotnes.
Strādājot ar pusaudzēm, kuras sirgst ar bulīmiju, kas ir izteikts sava auguma noniecināšanas piemērs, bieži jāsecina — tā radusies mīlestības trūkuma dēļ. Šķiet, ja būšu mazliet tievāka, mani mīlēs vairāk. Visdrīzāk meitene no mātes nav saņēmusi kaut netiešu vēstījumu — tu esi skaista un pilnvērtīga, tu esi gatava dzīvot brīnišķīgu dzīvi.
Vērtību gradāciju izkārto tuvinieki, bet dažkārt sabiedrība tās spiež mainīt, kas ir smags un sāpīgs process. Ja mamma tikai par rausīti, pīrādziņu un mīļo apaļvaidzi saukusi, ir grūti saprast, kāpēc skolasbiedri izsmej — resnule. Tuklums mājās bija slavējams, bet nu izrādījies apceļams. Šāda mācību stunda ir asaraina, bet nereti neapmierinātība ir dzinulis, lai paveiktu lielas lietas.
Daiga Auziņa piedāvā izmēģināt fizikas doktora Moišes Feldenkraiza aprakstītu eksperimentu. Tas veicams divatā. Būs nepieciešams lakats acu aizsiešanai un gara mērlente.
Vispirms viens, vēlāk otrs ar aizsietām acīm uz iedomātas, horizontālas līnijas sev priekšā ar izstieptām rokām rāda, cik lieli šķiet: galvas garums, tās platums, kakla garums, tā platums, plecu platums, labās rokas garums, tad kreisās, elkoņa platums katrai rokai, katras plaukstas garums, krūšu platums, vidukļa apmērs, cik garš ir ķermeņa korpuss — no kakla bedrītes līdz kājstarpei, gurnu platums, cik ražena viena kāja, tad otra, cik plati ceļi, cik lielas pēdas. Partneris iedomātos attālumus mēra un pieraksta. Kad acu apsējs jau noņemts, iztēlotajiem parametriem pretī pieraksta reālos.
Tos salīdzinot, atklājas šis tas interesants — nez kāpēc galva šķiet turpat trīs reizes lielāka, rokas tādas pastrupas, bet kājas izaugušas kā maikstes? Feldenkraiza skaidrojuma versija — ar rokām parādītais attālums nosacīti ir enerģijas daudzums, ko veltām attiecīgajai ķermeņa daļai. Un nobīde ir liekā vai nepietiekamā enerģija.
Kājām vajag tik, cik tās garas, bet, ja licies, ka tās krietni izstīdzējušākas, tad tām veltīta pārmērīga enerģija. Varbūt bez jēgas daudz bizenējam ikdienā? Kāpēc galva šķiet tik milzīga? Iespējams, prātojam pārāk daudz, neļaujam domām norimt un atpūsties. Kāpēc viduklis rādījās šaurāks nekā dabā? Varbūt tiešām tam vairāk uzmanības vajadzētu sniegt?
Saskaitiet kopā galvas, kakla, ķermeņa korpusa un garākās kājas garumu! Cik liels sanācāt? Bet kāds esat patiesībā?
Pavisam interesanta aina atklājas, ja mērogā iztēloto ķermeni uzzīmē. Protams, var jau teikt — man mēra izjūtas nav. Tomēr, skatot kuslā ķermenīša ar milzīgo bumbu uz pleciem skici, rodas atskārsmes, cik mīļi vai drīzāk nelaipni izturos pret savu augumu. Pret sevi galu galā.
— Man bieži jautā, ar ko nodarbojos, jo mugura tik stalta, bet kustības glītas. Es tāda nepiedzimu. Dejas klasikas stundas sāku apmeklēt trīsdesmit piecu gadu vecumā, kad biju jau kļuvusi par divu meitu mammu. Tad pirmo reizi uzvilku baleta čībiņas, un ar lielu izbrīnu uzzināju, ka ir sešas pozīcijas. Nu jau astoņus gadus šī aizraušanās nav pārgājusi, jo, ieraugot kaut mazumiņu sasniegtā rezultāta, gribas iet tālāk. Pašlaik tiešām jūtu, kā esmu mainījusies, un tas man sniedz milzīgu spēku. Esmu pārliecināta — kustības un sava ķermeņa veidošana palīdz dzīvot. Manā dzīvē ir vairojusies stabilitāte, līdzsvars, — teic Daiga Auziņa.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
