|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Foto: EPA
Mums joprojām ir tāda kārtība: lai ietu uz dzimuma maiņas operāciju, cilvēks atnes ķirurgam psihiatra izziņu.
Skatīt attēlu pilnā izmērāDaces Zvirbules romāna «Kad Ieva ir Ādams» atvēršanas diskusijas noslēgums.
Diskusijā piedalās:
Dace Zvirbule, grāmatas autore; Guna Roze, žurnāliste, diskusijas vadītāja; Juris Cālītis, mācītājs; Liena Jorena, psihiatre; Arturs Šulcs, seksologs, Latvijas Seksologu asociācijas priekšsēdētājs.
Turpinām publicēt speciālistu diskusiju par dzimums maiņas problēmām. Diskusijas nobeigumā, kā parasti, grāmatas lasītāju un citu interesentu jautājumi.
— Vai nevarētu būt, ka cilvēkam tā orientācija pēc gadiem desmit varētu atkal mainīties, bet atpakaļ pagriezt to vairs nevarēs?
Viens no medicīnas pamatprincipiem ir nenodarīt ļaunu. Nu, anatomiski šim cilvēkam, protams, tiek ļauni nodarīts. Par dzimumiem laikam ir arī biometriskās problēmas, policijai ir jāatšķir augums, pirkstu nospiedumi, dzimums. Bet tomēr pamatproblēma būtu — nenodarīt ļaunu cilvēkam.
Vai jūs esat pārliecināti, ka viņš pēc dažiem gadiem nepārdomās? Esmu redzējis televīzijā, ka ir arī cilvēki, kas sevi uzskata par kaķiem, par ķirzakām. Nu, protams, tad jau mediķi ar tām šķērēm un nažiem būs veicīgi koriģēt vienalga ko. Cik tālu eksperimenti var aiziet?
 |
Reklāma |
|
|
Atbild Liena Jorena:
— Par ko gan mēs varam būt pārliecināti simtprocentīgi, īpaši tur, kur ir tik daudz nezināmā un tik daudz neizpētītā? Protams, nē. Galu galā ir jāsaprot, ka šis ir paša cilvēka pieņemts lēmums, un nevis ārsta lēmums.
Domāju, ka psihiatra lomu vajadzētu norobežot tikai tik tālu, lai psihiatrs pateiktu tos gadījumus, kuros šis cilvēks nav spējīgs pieņemt lēmumu, kuros viņa saprāts to neļauj. Un tik tālu, lai psihiatrs dotu visu iespējamo informāciju, skaidrojumu par šiem procesiem, lai cilvēks spētu to saprast. Bet šī nav tā lieta, kas būtu uzliekama ārsta pleciem.
Atbild Arturs Šulcs:
— Protams, tā ir cilvēka paša atbildība, ja viņš ir pieskaitāms, viņš ir spējīgs pieņemt lēmumu par savu identitāti: viņš ir ārsts, inženieris, skolotājs, tai skaitā arī par dzimuma identitāti, par viņa tautību — cilvēks pats par to spēj pieņemt lēmumu un pats šo lēmumu mainīt. Speciālistu uzdevums ir viņam izskaidrot viņa atbildību un sekas.
Jautājums:
— Vispirms es gribēju pateikt, ka vismaz Krievijas statistika liecina, ka desmit gadījumos sieviete maina dzimumu uz vīrieša un divos gadījumos vīrietis maina dzimumu uz sievieti. Un Lienai Jorenai gribu pajautāt: kāda ir tā procedūra, kā nosaka, vai cilvēks pieder pie pretējās dzimtes un vai ir vajadzīga ķirurģiskā iejaukšanās, vai nav vajadzīga?
Atbild Liena Jorena:
— Psihiatri nenosaka to, ka viņš pieder pie citas dzimtes, viņi nosaka to, ka šie transseksuālie traucējumi īsteni un ka sakarā ar to ir rekomendēta dzimuma maiņas operācija. Ne jau psihiatrs pieņem lēmumu par dzimti. Šo lēmumu pieņem pats pacients, tātad viņam ir jāpieņem lēmums pārveidot sevi anatomiski. Tad, kad viņš ir veicis šīs anatomiskās korekcijas un viņam ir ārējās pazīmes atbilstošas, tad šis lēmums tiek pieņemts.
Jautājums:
— Bet dažās valstīs, piemēram, Rietumos, cilvēks pats izvēlas, vai viņš grib mainīt dzimumu, vai nē. Krievijā, cik es zinu, ir daudz striktāk, tur ārsts drīzāk nosaka, vai drīkst vai nedrīkst. Tad kā īsti ir Latvijā?
Atbild Dace Zvirbule:
— Mums joprojām ir tāda kārtība: lai ietu uz dzimuma maiņas operāciju, cilvēks atnes ķirurgam psihiatra izziņu. Es saprotu, ka psihiatra izziņa ir par to, ka viņam nav citu psihisku saslimšanu, bet ir īstens transseksuālisms.
Atbild Juris Cālītis:
— Es tikai atkārtošu to, ka, pirmkārt, katrs cilvēks ir pasaulē nācis Dieva gribēts, un dzīvē mums ir šī īstenība un šis fakts jāizdzīvo un jāapstiprina, un arī jāsaprot, kāpēc mums ir ķermenis un ko mēs ar to darām un kāpēc to darīsim.
Tas nav reducējams, kā mēs to redzam žurnālos un medijos, uz to, ka tas viss ir saistīts ar ķermeni, ar skaistumu, ar to, kā mēs savu ķermeni aprūpējam, izgreznojam un veidojam, bet gan ir saistīts ar mūsu dzīves stāstu, kā mēs to veidojam dzīvē pret citiem un arī pret Dievu. Līdz ar to šis jautājums ir ļoti akūts tiem cilvēkiem, kam šī seksuālās identitātes problēma ir dziļa un nopietna, bet vēl arvien tā ir problēma, kas ir skatāma tādā kopskatā un nevis attiecībā uz kaut kādu fizikalitāti un fiziskā ķermeņa izmaiņām.
Atbild Liena Jorena:
— Mūsu šodienas kultūra vai, pareizāk sakot, subkultūra ir vairāk vērsta uz ķermenisko, un pārlieku daudz vērsta uz ķermenisko, uz seksualitāti, bet daudz mazāk ir domāts par garīgām lietām.
Ir dažādi pētījumi par to, ka daudzi vēsturē ģeniāli cilvēki ir bijuši ar seksuālām problēmām, bet, tieši šo seksuālo enerģiju transformējot citos, garīgās enerģijas veidos, viņi ir sasnieguši savu ģenialitāti. Daudz vairāk jādomā par garu, par garīgām lietām un mazāk jāpievēršas ķermeniskajam.
Arturs Šulcs:
— Man gribētos novēlēt mūsu diskusijas dalībniekiem un arī Latvijas sabiedrībai padziļināt toleranci attiecībā pret cilvēkiem, kuri ir citādi, jo tas tikai darītu sabiedrību labāku un uzlabotu dzīvi ne tikai tiem cilvēkiem, kuri ar kaut ko atšķiras no mums pārējiem, bet arī mums visiem pārējiem būtu vieglāk un drošāk dzīvot sabiedrībā, valstī, kur ikvienu cilvēku pieņem tādu, kāds viņš ir, jo viņš nevienu neapdraud, nenodara nevienam nekādu kaitējumu. Kaut mēs izturētos ar cieņu pret katra identitāti, lai kādā jomā šī identitāte būtu.
Dace Zvirbule:
— Es ik uz soļa satieku ļoti daudz labestības. Redzu, kā cilvēki ir ļoti laipni un kā cenšas palīdzēt, kad tu ienāc svešā vietā un nezini, kur jāiet, un kā cenšas tev uzsmaidīt. Man gribētos aicināt cilvēkus, un es arī to ar savām divām grāmatām daru, uz savstarpēju sapratni un labestību un piedošanu, jo visas negatīvās emocijas un naids, ko cilvēki nēsā sevī, tas saārda pašu cilvēku, kurš tās emocijas nēsā.
Šajā grāmatā ir trīs īstas vēstules no Kalnbērza arhīva, kuras viņa pacients ir rakstījis vēlāk, pēc operācijas. Man bija liels un patīkams pārsteigums par šīm vēstulēm.
Viena ir par to, ka tagad man nav svarīga tā sacensība, kas dzīvē notiek, kad cilvēki visu laiku sacenšas par panākumiem, bet man ir svarīga pati dzīve un tagad es spēju priecāties par sniega gurkstoņu zem kājām. Tāpēc — spēsim priecāties par elementārām lietām, par saulīti, kas beidzot ir pēc pelēkām dienām, un par laipnu vārdu, un spēsim arī paši uzsmaidīt un būt laipni pret citiem cilvēkiem.
Juris Cālītis:
— Es pateicos autorei par to, ka šī grāmata ir uzrakstīta, jo, kā jau te vairākkārt teikts, tā veicina iecietību un sapratni mūsu sabiedrībā un mūsu trauksmainajā vidē. Un es jūtu, ka tas ir tik ļoti svarīgi un katrs tāds saprotošs teksts ir palīdzošs, lai mēs visi kļūtu draudzīgāki un viens otru labāk saprastu.
Guna Roze:
— Labā ziņa ir tāda, ka sieviete, ar kuru es sarunājos, teica, ka pusotru gadu pēc operācijas viņai ne vienu reizi nav nācies saskarties ar ļaunumu vai ar neiecietīgu attieksmi. Ceru, ka arī tagad, pēc grāmatas iznākšanas, viņa varēs dzīvot mierīgi.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
