|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Foto: EPA
Pašlaik Latvijas Republikā nav normatīvu aktu, kuri noteiktu šo medicīnisko tehnoloģiju — dzimuma maiņa.
Skatīt attēlu pilnā izmērāDaces Zvirbules romāna «Kad Ieva ir Ādams» atvēršanas diskusija
Diskusijā piedalās:
Dace Zvirbule, grāmatas autore; Guna Roze, žurnāliste, diskusijas vadītāja; Juris Cālītis, mācītājs; Liena Jorena, psihiatre; Arturs Šulcs, seksologs, Latvijas Seksologu asociācijas priekšsēdētājs; Viktorija Paņko, Rīgas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja
Turpinām publicēt speciālistu diskusiju par dzimumu maiņas problēmām. Diskusijā piedalās arī Rīgas Dzimtsarakstu nodaļas priekšniece Viktorija Paņko. Tas ir pavisam nesens gadījums, kad viņa ir notiesāta par nepareizi veiktu juridisku procedūru.
Viktorija Paņko: — Šobrīd Latvijas Republikā nav normatīvu aktu, kuri noteiktu šo medicīnisko tehnoloģiju — dzimuma maiņa. Mūsu civilstāvokļa aktu likumā ir viena rindiņa: dzimtsarakstu nodaļa izsniedz jaunu dzimšanas apliecību sakarā ar dzimuma maiņu, pamatojoties uz administratīvu aktu.
Taču — kas šo aktu izsniedz? Kādam tam ir jāizskatās? Kas to paraksta? Es dzimtsarakstu nodaļā strādāju 38 gadus — manā praksē ir bijuši septiņi gadījumi, kad esmu mainījusi dokumentus šādiem cilvēkiem, Rīgas pilsētā, protams.
70., 80. gados bija ļoti vienkārši: persona atnāca, atnesa dokumentu, kuru parakstījis ārstējošais ārsts ķirurgs, psihiatrs un psihoterapeits, kā nu kurā gadījumā, tātad trīs paraksti uz dokumenta, un uzrakstīts: persona tāda un tāda, mainījusi dzimumu no sievišķā un vīrišķo, vai otrādi. Līdz ar to jautājums ir atrisināts, mēs izsniedzam jaunu dokumentu.
 |
Reklāma |
|
|
Taču šobrīd šādas kārtības vairs nav. Un, ja runājam par šo plaši apspriesto gadījumu, par kuru rakstīja presē, lūk, ir tāda situācija, ka dzimtsarakstu nodaļa nonāk ķīlnieka lomā un nākas saskarties ar tiesu darbiem. Jo pēdējos četrus gadus ir tā: persona atnes izrakstu no ambulatorās kartes, kurā ir aprakstīta operācijas gaita un medicīniskie termini, un kādas manipulācijas ir veiktas. Nu, saprotiet, dzimtsarakstu nodaļas darbinieks nevar izvērtēt, kas ir noticis: krūšu korekcija — tas var būt gan vienam dzimumam, gan otram un tā tālāk, un tā tālāk.
Un neviena vārda, neviena teikuma par to, ka ir mainīts dzimums. Mēs, protams, lūdzam palīdzību Veselības ministrijai, tā mums arī noteikts pēc regulām. Pirmajā gadījumā Veselības ministrija ļoti ātri atbildēja: jā, jūs varat šai personai mainīt dokumentus, un mēs to arī izdarījām. Nepagāja ne četri mēneši, kad gluži ar identisku karti ieradās cita persona, arī viss sarakstīts — ja palasa medicīniskos terminus, tie atšķiras, es neesmu mediķis, man grūti spriest, kā tas būtu jāizprot.
Mēs atkal sūtām uz Veselības ministriju. Šinī gadījumā Veselības ministrijas ierēdņi atteicās sniegt jebkādu skaidrojumu, kas tas varētu būt, vien uzrakstīja, ka jālūdz, lai persona iesniedz ārstniecības iestādes dokumentu, kurā norādīts, ka persona ir mainījusi dzimumu. Persona pati atteicās iet pēc šāda dokumenta.
Mēs, protams, rakstījām uz klīniku, kur ir veikta šī operācija, kas ir norādīta ambulatorajā kartē, un saņēmām atbildi ar trīs dakteru parakstiem, ka personai dzimums mainīts daļēji.
Daļēji! Tā kā dzimtsarakstu nodaļa ir juridiska iestāde, birokrātiska vārda labākajā nozīmē, mēs, protams, nevarējām mainīt dokumentus, jo tad būtu pretējs process: kā tad jūs tā, personai nav nomainīts dzimums, un jūs izsniedzat dokumentu? Mēs personai atteicām, un sekoja četru gadu tiesas darbi.
Pirmajā instancē apmierināja mūsu prasību — atteica personai dzimuma maiņas dokumentus kārtot; otrajā instancē uzlika mums par pienākumu mainīt dokumentus personai. Mēs pārsūdzējām Augstākās tiesas Senātam. Notika divas Senāta sēdes un vēl senatoru kopsapulce, un beidzot mums uzlika par pienākumu kārtot dokumentus un mainīt dzimumu, ko mēs, protams, arī izdarījām.
Ko es gribu teikt? Protams, šiem cilvēkiem ir jāpalīdz, es piekrītu, un ļoti daudz kur pasaulē, paskatoties un izlasot cilvēka karti un redzot, ka cilvēks jau pēc veidola atbilst pretējam dzimumam, viņam maina dokumentus. Likumdošanai jābūt striktai, un te ir darbs Veselības ministrijai, mediķiem sakārtot šo jomu. Tad nebūs šie pārpratumi, un arī visa sabiedrība varbūt izturēsies pret šiem cilvēkiem labestīgāk un atvērtāk.
Nedrīkst cilvēkam būt problēmu, atnākot uz juridisku iestādi, šos jautājumus risināt, un nedrīkst būt tā, ka mēs arī nezinām, kur viņu sūtīt. Varbūt šī grāmata radīs atbalsi sabiedrībā, un ļoti daudzi atsauksies, jo problēma tomēr pastāv. (..)
Guna Roze: — Vārdu, uzvārdu var mainīt, dzimumu ne! Viktorij, bet vai jums ir zināmi gadījumi, kas notiek tad, ja jaundzimušajam nav iespējams noteikt dzimumu?
Viktorija Paņko: — Ārsta apliecībā vienmēr ir noteikts dzimums, to mediķi atrisina, pirms izraksta šo pirmo dokumentu, ārsta apliecību par bērniņa piedzimšanu.
Arturs Šulcs: — Es pāris gadus saviem kolēģiem esmu mēģinājis rosināt, mūsu, seksologu, nav tik daudz, kurš uzņemsies procesa virzītāja lomu attiecībā par transseksuāliem cilvēkiem. Varbūt mums ir ar kolēģiem psihiatriem, psihoterapeitiem un plastiskiem ķirurgiem jāvienojas par darba grupas izveidi, un šis jautājums jārisina.
Liena Jorena: — Domāju, ka ar to vien vēl nepietiks, jo mēs jau šeit par to dzimumu varētu aizspriedelēties ļoti tālu. Varbūt var izlemt, ka tikai pēc genotipa drīkst noteikt, vai cilvēks ir vīrietis vai sieviete, nevis pēc ārējām pazīmēm, tā kā šī problēma gadu desmitu laikā var vēl pagriezties uz vienu vai otru pusi. Lielākā problēma ir tā, ka mums vēl tas dzimums dokumentos, apģērbā, ārienē un visur kur citur ir tik svarīgs, tik būtisks.
Juris Cālītis: — No kultūras vēstures viedokļa, ja mēs lūkojamies uz vienkāršām vēstures liecībām un rezultātiem, uz pirmo gadsimtu kultūrvidi, tad redzam, kā Romas, grieķu, Tālo Austrumu un citas kultūras attiecas pret šiem jautājumiem. Un tas ir tik ļoti pamācoši, jo, piemēram, tur jautājums, kādi ir tavi dzimumorgāni, bija praktiski nesvarīgs, jo visi autori zināja, ka vīrieša un sievietes dzimumorgāni ir viens un tas pats, tikai tie ir pretēji izvirzīti. Un tas tika uzskatīts kā pats par sevi saprotams.
Bet viņiem bija svarīgāki citi rādītāji: vai cilvēks prot runāt; vai cilvēks ir pacietīgs; vai cilvēks ir emocionāls; vai cilvēkam ir spalga balss; vai cilvēks uzvedas drosmīgi un tā tālāk. Nu, protams, no vienas puses, dažas šīs lietas ir pilnīgi stereotipi, mēs šodien to atzīstam un saprotam, bet, no otras puses, tas norāda, ka šis jautājums par seksuālo identitāti nav reducējams uz kaut kādu fizikalitāti, nu, tas taču nav tas, kur visa tā būtība ir meklējama.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
