|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Kādas skolas pirmklasnieku vecāki atteicās vest savus bērnus uz skolu, ja no klases netiks atskaitīts skolēns Ivo.
Saskaņā ar LR Bērnu tiesību aizsardzības likumu vārds puisim rakstā ir mainīts, un, respektējot Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra ieteikumu, arī konkrētās skolas nosaukumu šoreiz neminēsim. Šis bērns, uzbruka saviem vienaudžiem ar šķērēm, draudēja izbakstīt viņiem acis, un visi šajā situācijā jutās bezspēcīgi. Kāpēc? Skolotājiem nav tiesību puiku ne izlikt aiz durvīm stundu laikā, ne aizliegt viņam nākt uz skolu. Ja šis skolnieks būtu atzīts par psihiski slimu, tad viņam vajadzētu ārstēties, bet Ivo māte kategoriski atsacījusies vest bērnu uz pedagoģiski medicīnisko komisiju, un ar varu kādam piespiest to veikt ir pretlikumīgi. Situāciju pašlaik mēģina labot tēvs (vecāki ir šķīrušies), paņemot Ivo dzīvot pie sevis un mainot dēlam skolu. Bet, ja tēvs neliktos zinis, vai patiešām kādam būtu jāpaliek aklam, lai varētu situāciju atrisināt, un vai skolas maiņa ir atrisinājums?
Bērnu tiesību aizsardzības komisijas speciāliste Rudīte Giezēna februāra beigās saņēma divus iesniegumus, kurus bija parakstījuši divdesmit seši pirmās klases vecāki, iebilstot pret to, ka Ivo mācās vienā klasē ar viņu bērniem. Par šo konfliktu Rudīte zina, ka tas aizsācies jau pērn rudenī. Pirmklasniekiem bija radušās pamatotas bailes no sava klasesbiedra, kurš esot skrāpējis ar pildspalvu rokās gan skolotājai, gan klasesbiedriem, starpbrīžos grūstījies, bakstījis citus un visādi centies klasesbiedrus terorizēt. Uzbrukums ar šķērēm esot bijis pēdējais piliens pacietības kausā, lai vecāki sāktu rīkoties. Ivo ar šķērēm bija gatavs durt arī klases audzinātājai, un viņai neizdevās puikam šķēres atņemt. Klases audzinātāja vairākkārt informējusi Ivo vecākus par dēla uzvedību un klasesbiedru vecāku pretenzijām, tāpat arī skolas sociālā pedagoģe mēģinājusi māti pierunāt vest dēlu uz pedagoģiski medicīnisko komisiju. Marta sākumā skolas solā blakus Ivo sēdēja māte vai kāds cits radinieks, kurš viņu pieskatīja līdz brīdim, kad tēvs nolēma dēlu ņemt dzīvot pie sevis un pārcelt citā skolā. No tikšanās ar žurnālisti viņš gan atteicās. Līdz izšķirošajam lēmumam sarunas par dēla audzināšanu tēvs esot pārvērtis jokā. Nu un kas, ka Ivo ar šķērēm gatavojas kādam klasesbiedram apgriezt matus? Frizētavās taču arī izmantojot šķēres! Uz iebildumiem, ka šķēres ar asiem galiem skolā lietot nav atļauts, tēvs teicis, ka arī dakšiņām gali ir asi, vai tāpēc skolās ēd tikai ar karotēm? Ivo regulāri aizmirst mājās burtnīcas, pildspalvas, grāmatas. Dažbrīd bez iemesla Ivo pēkšņi kļuvis agresīvs, sākas histērijas lēkmes un pāridarīšana citiem. Reiz klase devās uz kino. Šis pasākums izvērtās par nemitīgu Ivo pieskatīšanu, jo tramvajā uzvesties viņš neprot, histērijas lēkme sākās brīdī, kad viņam lūgts dot vietu kādai vecākai kundzei. Kinoteātrī Ivo mētājās ar popkornu, pēc tam pasvieda klasesbiedra cepuri zem tramvaja, atteicās to pacelt, un tā joprojām.
Skolotāji šādā situācijā ir bezspēcīgi, jo valstī pamatizglītība ir obligāta un vajadzīgs mediķu atzinums, ka Ivo ir psiholoģiski nelīdzsvarots, lai viņu nelaistu klasē, bet māte atsacījusies savu dēlu vest uz ārstu komisiju. Iespējams, ka mātei trūka motivācijas, lai piekristu izolēt dēlu, jo pēc ārstu komisijas dzīves apstākļi varētu mainīties. Viens no variantiem — Ivo tiktu organizēta mājas apmācība. Mātei izdevīgāk teikt, ka netic stāstiem par dēla izdarībām, lai gan pati labi zina, ka nevienā bērnudārzā Ivo ilgāk par pusgadu savas uzvedības dēļ nevarēja noturēties. Cik var nojaust, šī sieviete neredzēja izeju no situācijas, un tas, ka tēvs piekrita dēlu ņemt pie sevis, viņai nāca kā atvieglojums.
 |
Reklāma |
|
|
Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra (RBTAC) direktors Jānis Gulbis tikšanās reizē ir atklāts: — Šis zēns patiešām savus draudus ar šķērēm varēja īstenot un kādu citu padarīt par invalīdu uz mūžu. To mēs apzināmies, bet ir ļoti maz līdzekļu, kā mēs varam situāciju ietekmēt. Sistēma ir tāda — ja māte nepiekrīt bērna medicīniskai izmeklēšanai, neviens neko nevar izdarīt. Agrāk RBTAC bija iespējas noskaidrot, vai bērna vecāki ir psihoneiroloģiskajā uzskaitē, bet kopš zināma laika mums šādas tiesības ir liegtas. Nav tik vienkārši aizliegt skolēnam apmeklēt skolu. Ja to darīšu es, skolas direktore vai klases audzinātāja, mums var pārmest savu pilnvaru pārkāpšanu. Mātei juridiski ir taisnība — kamēr dēls nevienu nav sakropļojis vai nogalinājis, viņš neskaitās vainīgs un izolējams. Psihiski nelīdzsvarotu bērnu Latvijā dzimst arvien vairāk. Lielākoties psihiskas kaites bērni pārmanto no vecākiem, bet valstij ilgstoši trūkst naudas psihiski slimo ārstēšanai (viena slimnieka uzturēšana normālā stāvoklī valstij izmaksā ap 100 latiem mēnesī). Šodien psihiski slimo skaits valstī tiek pat slēpts. Tendence slēpt negācijas ir aktuāla problēma arī Latvijas skolās. Mēs esam bērnu tiesību aizsardzības, nevis nodrošināšanas dienests un neiejaucamies, ja nav izdarīts pārkāpums, bet par pārkāpumiem bieži līdz mums nenonāk informācija. Katra skola sargā savu mundieri, savu labo slavu, lai gan pašiem trūkst profesionalitātes, lai atrisinātu iekšējos konfliktus.
Pie mums tradicionāli no skolām spiesti aiziet normāli bērni, bet nelieši, kas viņus apsaukā, terorizē un izēd, ir neformālie līderi, un daudzi klases audzinātāji pret to nespēj cīnīties, jo viņi nav sagatavoti šādai cīņai. Atmodas sākumā izglītības nozares vadības uzstādījums bija, ka skolotājiem ar audzināšanu nav jānodarbojas, un šodien atjaunot audzināšanas darba sistēmu skolās ir ļoti grūti. Mācību priekšmetu skolotāji nevēlas audzināt klases. Mūsu centra un Liepājas Pedagoģijas akadēmijas neatkarīgi veiktie pētījumi 2007. gada beigās pierāda, ka tikai 10 līdz 12 procenti klases audzinātāju labprātīgi audzina savas klases, visi pārējie to dara tāpēc, ka skolas vadība liek.
Valsts likumdošanā trūkst mehānisma, lai operatīvi atrisinātu situāciju, kāda bija izveidojusies konkrētajā skolā. Vai patiešām jāsagaida, kad Ivo kādam klasesbiedram izdurs aci, lai sāktu rīkoties? Vai skolas un dzīvesvietas maiņa atrisinās šo situāciju? To jautāju Rīgas Kurzemes rajona sociālā dienesta vadītājam Mārtiņam Mooram: — Nav universālas metodes, kā atrisināt šādas situācijas. Vissliktākais ir nelikties zinis un nedarīt neko. Izglītības sistēmā trūkums ir tas, ka grūti audzināmos skolām ir vieglāk paslēpt, nepamanīt un vispār labāk neuzņemt, nevis radīt skolā integrējošu un atbalstošu vidi. Taču, jo vēlāk bērnam un vecākiem tiek sniegta profesionāla palīdzība, jo grūtāk ir panākt labus rezultātus. Skolas sociālā pedagoga pienākumos ir sadarboties ar grūti audzināmo bērnu vecākiem — izskaidrot viņiem situāciju un iespējamās sekas, rādīt labākos risinājuma variantus un motivēt rīkoties bērna interešu labā. Kad sociālais pedagogs vairākkārt ticies ar vecākiem, novērtējis situāciju un sapratis, ka nav iespējams problēmu atrisināt skolas vidē, tad viņa pienākums ir informēt par konkrēto gadījumu sociālo dienestu, un darbu uzsāk konkrētā rajona sociālā dienesta darbinieki. Mēs varam ģimenēm piedāvāt neitrālā vidē bez maksas psihologa un psihoterapeita pakalpojumus. Ja bērns ir agresīvs, tas parasti liecina par uzmanības un mīlestības trūkumu ģimenē. Ja ģimene kopīgi apmeklē speciālistus, ir iespējama krasa situācijas uzlabošanās.
Protams, ne vienmēr. Gadās, ka jāiesaista policija un jāsoda vecāki par savu pienākumu nepildīšanu. Sods ir signāls, ka kaut kas vecākiem savā rīcībā ir jāmaina, lai novērstu vēl sliktākas sekas nākotnē. Vecākiem ir jāpieņem valsts palīdzība, ja paši netiek ar bērnu galā. Sociālā dienesta darbinieki dažbrīd ilgstoši ņem pārziņā kādu ģimeni, kopīgi ar ģimeni izvērtē konkrētās problēmas un to rašanās iemeslus, apstākļus, kas kaitē situācijas normalizēšanai, un plāno atveseļošanās procesu ģimenē. Sociālajam dienestam ir svarīgi koordinēt darbu, lai saskaņoti darbotos vecāki, skola, sociālie darbinieki, policija un bāriņtiesa.
Reizēm bērnam palīdz vides maiņa. Ja šķirtas ģimenes atvase pāriet dzīvot no mātes pie tēva un maina skolu, tad uzlabojumi ir iespējami. Svarīgi, lai jaunā vide ir bērnam labvēlīga un atbalstoša — par to rūpējas gan vecāki, gan skola, gan sociālā dienesta darbinieki. Ja situācija nemainās vai pasliktinās un netiek nodrošinātas bērna vajadzības, tad bāriņtiesas kompetencē ir pēc situācijas izvērtējuma uz laiku vai pavisam pārtraukt vecāku varu un izņemt bērnu no ģimenes. Protams, tas tiek darīts galējas nepieciešamības gadījumos — ja tikai tādā veidā ir iespējams paglābt bērna veselību un dzīvību.
Izvērtējot šo uzbrukumu ar šķērēm, nākas secināt, ka Ivo tiesības patiešām ir aizsargātas — ar viņu drīkst laipni aprunāties un mēģināt pierunāt citreiz tā nedarīt. Bet kā ir ar pārējo klasesbiedru tiesībām uz drošu skolas vidi? Šīs tiesības netika ievērotas. Ne skola, ne sociālais dienests nav represīvas iestādes, un nekādā veidā tām nav atļauts vērst represijas pret Ivo. Vienīgi policija drīkst uzlikt vecākiem minimālu sodu 25 latu apmērā, un nākamais etaps ir bērna izņemšana no ģimenes. Kāpēc šādā situācijā skolai nav tiesību kardināli iejaukties? Klases audzinātājai juridiski pat nav tiesību atvērt Ivo somu un izņemt no tās šķēres ar asiem galiem. Viņa nedrīkst rakņāties skolēna personīgajās mantās.
Manuprāt, būtu loģiski, ja klases audzinātāja ne tikai atņemtu Ivo šķēres, bet kopā ar skolas direktori un sociālo pedagoģi pieņemtu lēmumu par Ivo nosūtīšanu uz pedagoģiski medicīnisko komisiju. Iet pie ārstiem nav negods, vēl vairāk — tā ir operatīva palīdzība gan pašam Ivo, gan viņa klasesbiedriem. Man tas nešķiet normāli, ja visai klasei mēnešiem ilgi jābaidās no viena skolēna un, tikai atņemot vecāku varu, ir iespējams noteikt Ivo psihiskās veselības stāvokli un vajadzības gadījumā sākt ārstēšanu.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
