|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Kas gan šobrīd vairs pateiks, kad radās pirmās pasakas! Gadsimtu garumā pa solītim tajās atspoguļota cilvēces garīgā un emocionālā pieredze.
Tas arī mūsdienu psihologus vedinājis izstrādāt pasaku terapiju, ar kuras palīdzību iespējams pārvarēt skumjas, apzināties paša likstu patiesos cēloņus, novērst psihosomatiskas problēmas un kļūt par savas dzīves pasakas rakstītājiem.
Pasaku terapija ir unikāla tāpēc, ka tā ir ļoti radoša un saprotama ikvienam. To var praktizēt jebkurā vecumā — gan bērni, gan pieaugušie, — stāsta Radošās psiholoģijas centra «Ģimenei» vadītāja, psiholoģe–konsultante Iveta Gēbele. Sākumā, protams, vieglāk, ja cilvēks iziet terapijas kursu zinoša psihoterapeita vadībā, pēc tam to pašu var droši darīt mājās. Terapija nav domāta tikai mazajiem, tā ir vērsta uz radoša, brīva un mīloša bērna atmodināšanu katrā no mums. Lai pieaugušie grūtos brīžos spētu sniegt atbalstu bērniem, ar šo metodi vēlams iepazīties gan vecākiem, gan pedagogiem, un arī viņiem tad ir jāiemācās pārvarēt savu stresu, lai mājās un skolā bērnu radošai attīstībai spētu nodrošināt labvēlīgu vidi.
Ar pasaku terapijas kursu var iepazīties individuāli un arī grupā. Varianti ir dažādi. Piemēram, septiņu nodarbību cikls, kurā psiholoģe iepazīstina dalībniekus ar pasaku struktūru, un viņi, atsaucot atmiņā dažādus pasaku tēlus, nonāk pie savas dziļākās būtības.
 |
Reklāma |
|
|
Apzināties, kas es esmu un kur šobrīd esmu, ir pirmais un galvenais priekšnoteikums, lai cilvēks savā dzīvē varētu kaut ko mainīt. Vienalga, vai tā būtu attieksme pret sevi, tuviniekiem un kolēģiem vai pasauli vispār. Protams, viss jau nav tik vienkārši, jo daudzi sevi uztver pavisam savādāk, nekā tie ir patiesībā. Kurš gan vēlas būt būrī ieslodzīts brīnumputns, noburta princese vai tikko izcepts kukulītis, kas zina tikai vienu dziesmiņu! Ceļš uz problēmu risinājumu sākas tad, kad cilvēks spēj objektīvi novērtēt situāciju, kādā viņš atrodas. Un tas nozīmē — godīgi sev atbildēt: ar ko dzīvē esmu apmierināts un ar ko ne, kādi tēli dominē manā dzīvē. Ko tajā vēlos redzēt citādāk? Kāds ir mērķis, uz kuru šobrīd dodos? Varbūt gluži tāpat kā gudrie brāļi spēju redzēt tikai balvu — bagātības, ko saņemšu, atnesot brīnumputnu, bet nevēlos pārvarēt grūtības, lai sasniegtu savu mērķi. Gribu, lai to manā vietā izdara muļķītis…
Intervāls starp nodarbībām ir nedēļa, tāpēc pārdomām laika gana. Kad atbildes uz šiem jautājumiem atrastas, cilvēks var ķerties pie savas dzīves pasakas rakstīšanas. Pēc tam autors iejūtas režisora lomā, bet pārējie grupas dalībnieki ir aktieri. Paskatīšanās uz savu dzīvi no malas bieži vien palīdz spert izšķirīgo soli. Ja režisoram iestudētajā pasakā kaut kas šķiet nepieņemams, viņš var tajā ieviest korekcijas, līdz pasaka saskan ar viņa patiesāko būtību un sapņiem. Viens otrs šeit pirmoreiz tā īsti apzinās, ka tikai un vienīgi pats nosaka, kādi tēli dominēs viņa tuvumā. Es esmu varonis, kurš gatavs iet cīņā, pārvarēt dažādus šķēršļus, lai beigās sasniegtu iecerēto. Nevis meklēju palīdzību pie zīlniecēm vai visās ķibelēs vainoju valdību, sliktus laika apstākļus vai likteni. Pieredze vēsta, ka vairākums iestudēto pasaku patiesi arī piepildās. Jo daudz vieglāk kaut ko īstenot tad, ja skaidri apzinies mērķi un netērē enerģiju lietām, kuras patiesībā nevēlies darīt. Ja atbildību par savu dzīvi uzņemies pats. Cilvēkiem, kuri savā dzīvē daudz cietuši, bieži vien ir ļoti grūti noticēt, ka kaut kas arī viņu dzīvē var mainīties, ka tieši no viņiem atkarīgs, vai pasaka beigsies laimīgi. Viņi redz tikai šķēršļus, aiz kuriem mērķis pazūd. Taču, ieraugot savu dzīvi tādu, kādu to vēlies redzēt, prāts un ķermenis pieņem jauno situāciju. Līdz ar to ceļš pretī veiksmei ir īsāks. Turklāt visapkārt ir tik daudz spēka avotiņu — mīļi un atsaucīgi cilvēki, daba, labas grāmatas utt. Jāvēlas tikai saskatīt.
Apkārtējiem ir ļoti viegli manipulēt ar cilvēkiem, kuri savas dzīves pasaku nevēlas vai nespēj rakstīt paši. Un tā, gluži nemanot, darbu, ko vajadzētu veikt, jau uzņēmies kāds cits...
Pasakās dominē simboli. Tas nodarbību dalībniekiem paver iespēju par savām problēmām runāt radoši, it kā rotaļājoties. Taču vienlaikus notiekošais skar visus cilvēka dvēseles dziļākos procesus. Bet, pats galvenais — viņš atgūst pašregulāciju — apziņu, ka ir savas dzīves pavēlnieks. Bērns, kuram ir laime izaugt kopā ar šādiem vecākiem, būs atvērtāks visam jaunajam un arī visdrūmākajās dzīves situācijās meklēs izeju. Pasakas — tā ir fantastiska iespēja apgūt daudzas un dažādas pieredzes. Katrā ģimenē vairāk vai mazāk dominē viens attiecību modelis, tāpēc pasakās bērni bieži vien pirmo reizi ierauga, ka var dzīvot un domāt arī pavisam citādāk. Tāpat ikvienā pasakā ir kāda pamācība, šifrētā informācija, kura vienkāršā un saprotamā veidā pauž būtiskāko par šo pasauli un mums, cilvēkiem. Sabiedrībā aizvien biežāk novērojama tendence – nodarbināt savu iztēli negatīvā virzienā. Rezultātā gandrīz vienmēr iedomājamies sliktāko variantu. Pasaku terapija vērsta uz pretējo — kā sarežģījumus vērst par labu. Kā zaudējumus vērst par ieguvumiem.
Padomi
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
