|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
«Esmu dzirdējusi, ka, dejojot Austrumu dejas, piemēram, vēderdejas, notiek pārmaiņas arī sievietes iekšējā pasaulē — tiek noņemti dusmu bloki, mazinās pārdzīvojumi,» savā vēstulē redakcijai raksta Elīna no Cēsu rajona.
Vai deju tiešām var izmantot psihoterapijā un kur Latvijā notiek šādas nodarbības, jautāju Latvijas Mākslas terapijas asociācijas Deju un kustību terapijas sekcijas vadītājai, Rīgas Stradiņa universitātes asociētajai profesorei, psihoterapeitei Sandrai Mihailovai.
— Kustības mūzikas pavadībā sniedz prieku un gandarījumu. Vai tās dziedē arī dvēseli?
— Dejas, pēc kurām nenotiek iekšējā pārdzīvojuma analīze, vairāk līdzinās aerobikai, kas arī raisa pozitīvas emocijas un uzlādē ar enerģiju. Jebkura māksla, arī deja, cilvēkā izraisa katarsi — spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Taču, ja nepārrunā un neanalizē, kas ar cilvēku šajā laikā notiek un kas aiz tā slēpjas, terapeitiskā efekta nav.
 |
Reklāma |
|
|
— Vai Latvijā ir šādas terapijas speciālisti?
— Deju un kustību terapija kā mākslas terapijas virziens radās pēc Otrā pasaules kara ar mērķi uzlabot cilvēka sociālo un emocionālo dzīvi, piemēram, palīdzēt pieņemt sevi un ķermeni, uzlabot saskarsmes spējas, risināt pāru problēmas.
1995. gadā kustību režisors horeogrāfs Sergejs Ostrenko un psiholoģe Indra Majore nodibināja «Deju un kustību terapijas laboratoriju», kas apvienoja profesionālos dejotājus, aktierus, horeogrāfus un psihologus. Tajā daudz izmantoja tā saucamo kontakta improvizāciju, kad, strādājot pārī, cilvēki mēģina labāk izprast viens otru. Uzsvars gan vairāk tika likts uz ķermenisko pusi — kustību, atbrīvošanos. Pirmo reizi deju un kustību terapiju izmantoja psiholoģe Indra Majore-Dūšele darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām.
Lai gan šobrīd Latvijā daži psihoterapeiti izmanto deju un kustību elementus, taču pirmie desmit sertificētie deju terapijas speciālisti ar pacientiem sāks strādāt tikai pēc gada, kad būs absolvējuši Rīgas Stradiņa universitāti, kur izveidota īpaša maģistrantūras studiju programma deju un kustību terapijas specialitātē.
— Vai deju terapeitam arī pašam jābūt labam dejotājam?
— Uzņemot studentus deju terapijas specialitātē, ļoti svarīgs kritērijs ir kinestētiskā empātija jeb spēja atspoguļot otra cilvēka kustības, pielāgoties mūzikas stilam, ritmam. Viņam vajag brīvi justies savā ķermenī, jābūt atraisītam, spontānam. Arī psiholoģiskās zināšanas ir vajadzīgas, jo kustības bieži vien ir tikai «palaidējmehānisms», kas atraisa emocijas, iekšējus pārdzīvojumus.
Parasti par deju terapeitiem kļūst cilvēki ar iepriekšēju kustību pieredzi, taču profesionāli dejotāji, piemēram, baletdejotāji, par deju terapeitiem kļūst reti. Tā kā mākslas terapeits Latvijā ir ārstnieciska persona, topošo deju un kustību terapeitu vidū ir gan fizioterapeiti, gan psihologi.
— Kādi ir deju un kustību terapijas principi?
— Katram cilvēkam ir raksturīgi noteikti kustību modeļi. Tas labi redzams diskotēkā, kad mainās mūzika, bet dejotāji turpina dejot tāpat kā iepriekš. Katram cilvēkam piemīt arī tikai viņam raksturīgas kustības, piemēram, daudzus cilvēkus no liela attāluma var pazīt pēc gaitas. Ļoti bieži aiz kādas zīmīgas kustības, piemēram, matu atglaušanas no pieres, var slēpties milzīgs emocionāls lādiņš. Tas ir sekundārs signāls, ko nodarbības laikā var pastiprināt, izveidot no tā veselu etīdi.
Var teikt, ka kustības, tāpat kā acu skatiens, nemelo, tādēļ deju un kustību terapijā ļoti liela nozīme ir kustību analīzei. Vērojot cilvēka uzvedības un kustību modeļus, vai tās ir ātras vai lēnas, ar svaru vai bez tā, vai to plūsma ir brīva vai saistīta, vai tās ir mērķtiecīgas vai haotiskas, pieredzējis terapeits var spriest par sava klienta iekšējo pasauli. Ir izveidota sistēma, kādā veidā var pierakstīt cilvēka kustības.
— Kādas problēmas iespējams risināt ar deju un kustību terapiju?
— Tā ir ļoti piemērota tiem cilvēkiem, kuri nepieņem savu ķermeni, nav apmierināti ar savu paštēlu, un it īpaši no seksuālās vardarbības cietušajiem. Tādā gadījumā terapijā izmanto Austrumu deju principus, kurā ir daudz uz seksualitāti vērstu kustību.
Ārzemēs deju terapiju izmanto arī psihiatrijā, strādājot ar smagi slimiem pacientiem, kuriem citas psihoterapijas metodes neder, jo viņi bieži vien nerunā un dzīvo savā pasaulē (šizofrēnija, autisms u. c.). Ar kustībām iespējams nodibināt ar viņiem kontaktu, tuvoties viņu pasaulei vai pat izvest no tās.
Deju un kustību terapijas laikā cilvēki strādā grupā, tādēļ var risināt arī sociālas problēmas — izstumšanas, pieņemšanas, varas u. c.
— Vai terapijā var izmantot arī balles dejas — tango, valsi?
— Klasiskā pieeja deju un kustību terapijai paredz izmantot spontāno deju — autentiskās kustības, kas laužas it kā no cilvēka iekšienes. Taču brīvajām kustībām izmanto arī strukturētās dejas — valsi, tango, flamenko. Piemēram, valsi izmanto pāru terapijā, lai strādātu ar dominējošā un pakļāvīgā lomu attiecībās.
Klasisko vai tautas deju principus var izmantot terapeitiskiem nolūkiem ar noteikumu, ka terapeits perfekti pārzina dejas idejas, ko nozīmē katra kustība.
Tautas dejām ir ļoti izteiktas kultūras atšķirības. Piemēram, dejojot spāņu, meksikāņu tautas dejas, ļoti kustīga ir ķermeņa gurnu, muguras daļa, turpretī latviešu tautas dejā pārsvarā kustas dejotāja rokas un kājas, bet mugura paliek taisna un stalta. Tas parāda, cik brīvi esam ieraduši paust savas emocijas, seksualitāti.
— Kā ar kustībām var ietekmēt cilvēka iekšējo pasauli?
— Deju un kustību terapijas pamatā ir sens princips, ka cilvēka psihe, gars un ķermenis ir vienots veselums. Nodarbības laikā klients vēro, kā kustas citi grupas dalībnieki, atdarina tos. Apgūstot jaunu kustību modeli, pārmaiņas notiek arī cilvēka psihē, tādēļ nodarbību laikā deju terapeits apzināti virza viņu uz kādas problēmas atrisinājumu. Piemēram, ļoti izplatīta problēma ir bailes uzticēties otram. No tām var atbrīvoties ar īpašu kustību vingrinājumiem, kas jāveic pārī. Neuzticoties otram, tos vienkārši nav iespējams izpildīt. Ir arī tādi vingrinājumi, kad viens dalībnieks izpilda kustību, bet otrs mēģina to attēlot. Visa atbildība par kustību gulstas uz vienu dalībnieku, kamēr otrs var kustēties pilnīgi brīvi.
Daži cilvēki it kā lidinās mākoņos — viņiem ir grūti par sevi pastāvēt, nopelnīt iztiku, atrisināt praktiskas dabas jautājumus. Šiem cilvēkiem jāstrādā ar «iezemēšanos», tas nozīmē, ka nodarbību laikā viņi mācās sajust savu svaru, savu es, stingri nostāties ar abām kājām uz zemes. Lai to panāktu, terapeits viņam palūdz, piemēram, attēlot ziloni. Ja cilvēkam ir grūti būt «smagam», psihoterapeits ar viņu pārrunā iemeslus, kas viņu traucē.
Terapeitiskais efekts rodas, kad cilvēks sāk domāt, apzināt savu problēmu. Saskaņā ar deju un kustību terapijas principiem nav svarīgi, kā cilvēks izskatās, bet kā jūtas dejas laikā, tādēļ atšķirībā no deju zāles telpā nav spoguļu.
Cilvēki iemācās kustēties saskaņā ar sevi, atbrīvot savu spontanitāti un maksimāli izmantot savu iekšējo potenciālu.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
