|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Cilvēkus vienmēr ir interesējis, kā dzīvo kaimiņi vai kādi ievērojamāki ļaudis – politiķi, aktieri. Mūsdienās svešu dzīvi var vērot gan neskaitāmos realitātes šovos, gan sekot tai līdzi žurnālu slejās. Psihoterapeits Voldemārs Švarcs domā, ka šā fenomena pamatā ir ziņkārība un tieksme kaut tikai sapņos pabūt zvaigznes ādā.
– Kādēļ cilvēki tik aizrautīgi vēro, lasa un diskutē par svešu dzīvi un problēmām, kas neskar viņus personiski?
– Ziņkārība ir viena no dzīvu būtņu dabiskajām izpausmēm. Jo indivīds vai suga ziņkārīgāka, jo tajā slēpjas lielāks attīstības potenciāls. Intereses zudumu cilvēkiem bieži vien uzskata par vienu no depresijas simptomiem. Protams, jautājums ir, par ko interesēties.
Kādā ārvalstu veco ļaužu pansionātā pirms dažiem gadiem tika veikts psiholoģisks pētījums par to, kāda ir dzīves jēga. Kāda pansionāta iemītniece atbildēja, ka viņas dzīves jēga ir noskatīties «Hameleonu rotaļu» nākamās desmit sērijas. Arī dzeltenās preses izdevumu funkcija ir piepildīt mūsu dzīvi ar kaut kādu saturu. Kas tad ir privātā dzīve? Tās ir lietas, kas katram cilvēkam personiski ir ļoti svarīgas, tādēļ ļoti daudzi preses izdevumi, arī sieviešu žurnāli, raksta par to, kā iekārtot un organizēt cilvēka personisko telpu (māju, attiecības ģimenē, seksuālo dzīvi). Tā kā cilvēks ir sociāla būtne, viņam ir ārkārtīgi svarīgi pozicionēt sevi starp citiem, meklējot atbildes uz jautājumiem: «Kā citi to dabū gatavu? Kas interesē citus? Kādā vietā citu vērtību sistēmā atrodos es ar savām vērtībām?» Cita lieta, vai atbildes rodamas «dzeltenās preses» izdevumos.
 |
Reklāma |
|
|
Identificējot sevi ar citiem, nonākam situācijā, ko dēvē par dienas jeb nomoda sapņiem. Stāvot rindā vai gaidot sabiedrisko transportu, cilvēki bieži vien par kaut ko fantazē, it kā sapņo ar vaļējām acīm. Ne jau velti ilustrētajos žurnālos lielāko lappuses laukumu aizpilda nevis teksts, bet koši attēli ar skaistiem cilvēkiem, lietām un vietām. Šķirstot krāsainās lappuses, lasītāji var gremdēties sapņos.
– Bieži vien cilvēki gatavi atklāt sabiedrībai vissīkākās savas privātās dzīves nianses. Kas viņus uz to mudina?
– Daži cilvēki nevar nodrošināt savu pašvērtību, tādēļ viņiem vajadzīgs kāds pietiekami spēcīgs atbalsts no malas, un viņi labprāt atklāj savu personisko dzīvi, piedalās realitātes šovos. Šo parādību sauc par narcismu. Tā ir milzīga abpusēja valdzinājuma spēle – kad cilvēks skatās šovu, viņš it kā atrodas žūrijas sastāvā, bet dalībnieks – milzīgas auditorijas uzmanības centrā. Narcistiska personība spēj darīt apbrīnojamas lietas. Piemēram, lielākajai daļai cilvēku nav īpašas intereses izrādīt svešiniekiem savu vannas istabu, taču narcisam nav nekas pretī tajā ievest televīzijas filmēšanas grupu.
– Ikdienā aktīvi dzīvojam līdzi kaimiņu vai darba biedru ģimenes konfliktiem un citām nepatikšanām. Vai tiešām vēlamies palīdzēt vai vienkārši gribam justies labāk, cerot, ka paši tādā situācijā nemūžam nenonāksim?
– Konflikti vai grūtas situācijas ir tie, kas piešķir dzīvei dinamiku. Konflikts ne tikai rada spriedzi vai ir destruktīvs, tas kliedē garlaicību, liek nospraust robežas un definēt savu pozīciju. Konfliktā arī vislabāk parādās cilvēka patiesā daba. Un mūs nekas neinteresē vairāk kā citu cilvēku patiesā daba. Ne jau velti to pēta gan psihologi un antropologi, gan filozofi un rakstnieki.
Dažādi realitātes šovi, piemēram, «Baiļu faktors», kur skaistiem vīriešiem un sievietēm liek ēst dažādus tarakānus un darīt šausmu lietas, ir tik populāri tāpēc, ka tas ir viens no veidiem, kā, pārāk nepiepūloties, ieraudzīt cilvēku patieso dabu. Protams, šovos tā atklājas ļoti virspusējā līmenī.
Analizējot daudzu filmu sižetus, redzam, ka tajā nemainīgi atkārtojas viena un tā pati shēma. Galvenais varonis, simpātisks, bet vienkāršs cilvēks, dzīvo parastu dzīvi. Tad notiek dramatisks pavērsiens – trauma, konflikts, kas maina visu viņa dzīvi, un filmas atlikušajā daļā viņš risina šo situāciju. Lielākā daļa filmu varoņu cieš no iekšējas traumas vai konflikta – ir neatzīti, apkaunoti, ar neizdevušos ģimenes vai seksuālo dzīvi. Traumatiskas atmiņas vai fantāzijas ir katrā cilvēkā, tādēļ viņus allaž ir interesējis tas, kā citi tiek galā ar traumu un turpina dzīvot, nesot to sevī.
Ja notikusi nelaime, piemēram, satiksmes negadījums, viens steidz palīgā cietušajam, otrs – novēršas, bet daži stāv un skatās, jo kaut kas viņus tajā fascinē. Un tas ir sāpīgās pieredzes elements viņā pašā.
Viedokļi
Mācās no kaimiņa mīlas dēkām
Seksologs un pārmaiņu treneris ARTURS ŠULCS: «Citi – slavenības, kaimiņi, darbabiedri – nes sevī dažādas vērtības, kas var būt noderīgas, tādēļ cilvēkiem ir interesanti neklātienē piedalīties citu dzīvē. Slavenu cilvēku laimes gūšanas scenārijs, iespējams, rosina, liek domāt un darboties noteiktā virzienā arī pašam.
Otrs motīvs – dabiskā zinātkāre, jo no citu dzīves, arī intīmās, cilvēki vēlas piemērot savai dzīvei dažādu prieku gūšanas veidus. Nav jau seksuālajā jomā nemaz tik daudz radošu cilvēku, tādēļ, interesējoties par citu cilvēku seksuālo dzīvi, zināmā mērā tiek apgūts un pārmantots tautas intīmās kultūras mantojums. Skolā par seksuāliem jautājumiem runā minimāli un formāli, masu saziņas līdzekļi interesi apmierināt nespēj, atliek pašiem interesēties, kā kaimiņiem un citiem paziņām ir ar tām seksa lietām...»
Citi vēl lielāki muļķi
Andrejs (50), rīdzinieks: «Interese par svešu cilvēku personīgo dzīvi ir visnotaļ dabiska. Varētu runāt par skaudību, bet es drīzāk teiktu – sevis samērošana, salīdzināšana ar tiem citiem. Un to dara visi. Padzirdot par citu cilvēku panākumiem un veiksmi, iedomājos par sevi līdzīgā situācijā, teiksim, es arī tā varētu, ja tikai gribētu. Un tas, ka citiem gājis sliktāk, sniedz zināmu mierinājumu, drošību un šķietamu pārliecību, ka ir vēl lielāki muļķi un nelaimes putni nekā tu pats. Ja nepārspīlē, tā ir slēpta sāncensība, kas ir arī dzinulis pašizaugsmei.
Dzeltenā prese mani nesaista. Tie, kas tajā spoguļojas, dara to lielākoties labprātīgi, jo stāvoklis uzliek pienākumus un galu galā tā ir reklāma. Zvaigznes un tie, kas sevi par tādām uzskata, nedrīkst ļaunoties par tautas vai žurnālistu uzbāzību vai ziņkārību, jo viņi pacēlušies citiem pāri, tādēļ ir pastāvīgā uzmanības centrā. Var teikt – ko gribēja, to dabūja, un, ja prominentā dzīve tik neciešama, lai pārstāj mirdzēt.»
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
