Esmu lasījis, ka cilvēki dienā melojot pat divsimt reižu un tikai puse no tā, ko sakām, ir patiesība. Vai tā tiešām ir? Tad jau meli nav nekas slikts, jo tāda ir cilvēka daba. Kārlis B. Kuldīgā
Jebkuru dzīvu būtni daba apveltījusi ar instinktu, kas palīdz sevi aizsargāt. Izlikšanos, patiesības simulēšanu kā melošanu sīvajā eksistences cīņā novēro arī dzīvnieku pasaulē. Piemēram, kobra izliekas par lēnu, nevarīgu un aizmigušu radījumu, lai pievilinātu savu ziņkārīgo upuri, bet čūska, kas nav indīga un bīstama, izliekas nikna un spēcīga, tādējādi aizdzenot prom spēcīgāku pretinieku.
Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēks melo ne tikai citiem, bet arī pats sev. Bieži vien simulēt patiesību cilvēku piespiež nevis objektīvie apstākļi, bet viņa paša priekšstati par šo pasauli. Iedomāsimies situāciju, ka viens cilvēks nepamatoti apvaino un pazemo otru.
Ja pazemotās personas priekšstati paredz, ka «labi cilvēki nedusmojas», gluži dabiskās dusmas izjūtas viņš var nomainīt ar uzspēlētām draudzības jūtām pret savu apvainotāju. No malas šāda cilvēka izturēšanās, iespējams, izskatīsies kā vēlme «pielīst», kā emocionāla atkarība no pirmās personas, mazohisms vai kas tamlīdzīgs. Bet pašam cilvēkam šķitīs, ka viss ir labākajā kārtībā, jo dusmoties taču ir slikti, bet būt laipnam un draudzīgam — labi.
Nepārvaramās un bieži vien arī neapzinātās bailes no saviem dabiskajiem impulsiem, kas nesaskan ar personiskajām stingrajām morāles normām, liek samelot vispirms sev pašam un pēc tam — veidot nepatiesu ārējo reakciju. Cits piemērs — zēnam radušās spēcīgas simpātijas pret kādu meiteni, savukārt bailes šajās jūtās atzīties liek viņam izturēties skarbi: iemest meitenei ar bumbu vai paraut aiz matiem. Arī šī aizsargreakcija ir melošana.
Saskaņā ar morāles normām meli ir klasificējami kā netikums, taču diez vai šo normu sastādītāji un atbalstītāji ir centušies noskaidrot, kas tad ir melu būtība. Cilvēks jūtas vainīgs, ja viņa uzvedība nesaskan ar morāles priekšstatiem. Un tas savukārt pamudina aizsargāties ar meliem. Par spīti tam, ka apzināti melot nemaz negribas, cilvēks attaisno sevi, sacīdams, ka tāda ir cilvēka daba.
Ja patiesības slēpējs ir melīgs, tad patiesības meklētājs — vaļsirdīgs. Dabiski ir ne tikai melot, bet arī būt vaļsirdīgam. Kamēr savu dzīvi veidosim, balstoties uz ārējiem priekšstatiem, nevis uz sirdī rakstītajiem likumiem, arvien jutīsimies apdraudēti un spiesti melot.
Reklāma |