|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Nesen kāda gados jauna sieviete man atzinās: «Jūtos ļoti vientuļa!» Nebija pamata viņai neticēt, lai gan, no otras puses, zināju, ka viņai ir ļoti jauki, gādīgi vecāki, māsas un brāļi. Pazīstu arī daudzus cilvēkus, kas daudz laika pavada vienatnē, taču nebūt nejūtas vientuļi. Kādēļ tā notiek, jautāju «Jauno psiholoģiju centra» direktorei psiholoģei Dacei Rolavai.
— Vai piekrītat teicienam «Cik cilvēku, tik vientulību»?
— Jā, vientulība ir raiba kā tauriņa spārni. Cik subjektīvi esam savā izjūtās, tik subjektīva ir arī vientulības izpratne un tas, vai izjūtam nepieciešamību pēc vientulības vai, tieši otrādi, pārdzīvojam to, ka esam vientuļi. Katra cilvēka vientulība ir atšķirīga. Ja desmit cilvēkiem pavaicātu, kas ir vientulība, mēs saņemtu desmit dažādas atbildes.
— Kuri cilvēki biežāk sūdzas par vientulību?
 |
Reklāma |
|
|
— Pieņemts uzskatīt, ka vientulība ir gados vecu cilvēku vai atraitņu problēma, taču tā nav. Mūsdienās par vientulību ar psihologiem biežāk runā trīsdesmitgadīgi cilvēki, kuri nav atraduši savas otrās puses, un sievietes, kas tuvojas 40 gadu slieksnim, bet kaut kādu apstākļu dēļ nav nodibinājušas ģimeni un dzemdējušas bērnus. Piemēram, kāda 38 gadus veca sieviete man stāstīja: «Ciemojoties pie precētajām draudzenēm, ar kurām jau kopš vidusskolas laikiem esam bijušas kopā gan priekos, gan bēdās, sāku izjust vēsumu. Esmu ievērojusi, ka mani «aizmirst» uzaicināt uz svinībām, dārza svētkiem. Domāju, ka draudzenes no manis baidās, jo viņām ir vīrs un bērni, tikai es esmu viena pati. Jūtos izstumta no savas vides, sabiedrības.»
Esmu novērojusi, ka šie cilvēki jūt vilšanos, uzskata, ka dzīve nav izdevusies, lai gan viņi nemaz tā īsti nezina, ko grib. Ja 30–40 gadu vecumā cilvēks nav bijis precējies vai dzīvojis ar kādu kopā, viņš mīlestībai un attiecībām sāk pieiet ar prātu, sāk novērot un analizēt, līdz ar to viņa prasības pret pretējo dzimumu paaugstinās, bieži vien — nepamatoti. Kad psihologs jautā, vai viņi paši atbilst tiem kritērijiem, ko izvirzījuši iespējamam partnerim, viņi ļoti bieži ir spiesti atzīt, ka tie tiešām ir pārāk augsti. Dažreiz ar to pietiek, lai cilvēki aptvertu, ka palaiduši garām iespējamās attiecības.
Sievietes bieži vien baidās no brīža, kad pieaugušie bērni aizies savā dzīvē. Psiholoģijā to sauc par «tukšās ligzdas» sindromu. Viņas ne tik daudz baidās zaudēt bērnus kā no gaidāmā emocionālā «tukšuma». Turklāt jāatceras, ka Latvijā daudzas sievietes bērnus audzina vienas, tā arī neizveidojot ilgstošas attiecības ar vīrieti. Viņas visas savas nākotnes cerības saista ar bērnu, jo domā — viņš taču nekad savu māti nepametīs. Vīrietis gan to var izdarīt.
Apziņa, ka tu esi kādam vajadzīgs, ir ārkārtīgi spēcīga. Tiklīdz sieviete jūt, ka viņas loma pieaugušo bērnu dzīvē sāk mainīties, viņa nereti pieļauj nopietnu kļūdu, mēģinot parādīt, ka ir neaizstājama, vislabākā, kā arī pastiprinot kontroli un kritizējot viņu izvēli. Piemēram, vedekla vai znots nav tik izglītots, neprot tik labi gatavot, neizgludina tik labi kreklu, kā to darījusi viņa. No šā sindroma bieži cieš māmiņu auklētie un lutinātie dēli, viņi bieži vien tā arī neapprecas, jo savu vienaudžu vidū nespēj atrast mātei līdzīgu sievieti.
— Kādēļ daži cilvēki vienatnē jūtas labi, turpretī citus tā nomāc un padara nelaimīgus?
— Cilvēki, kam patīk vientulība, miers, siltums, pastaigas vienatnē vai divatā, pieder pie t. s. intravertā, kinestētiskā tipa jeb jūtu cilvēkiem (kinestētika — viss, kas saistīts ar cilvēka sajūtām — garšu, smaržu, tausti u. c.). Viņi var augu dienu vienatnē makšķerēt, sēņot vai pastaigāties gar jūru. Šie cilvēki vispirms domā par sevi, savām izjutām un tikai pēc tam par apkārtējiem, tādēļ viņus ļoti bieži uzskata par egoistiem. Bērnībā kinestētiskā tipa cilvēki ir nekārtīgāki, mazāk kustīgi nekā vienaudži, neraujas ārā pie citiem bērniem, bet labprāt līmē, veido, zīmē un lasa grāmatas. Viņi kāri uzsūc apkārtējo informāciju, vienīgā nelaime, ka no viņiem tā burtiski jāvelk ārā ar knaiblēm. Toties, kad tā izlaužas, viņi var kļūt par izciliem dzejniekiem vai rakstniekiem.
Kad šie cilvēki sastopas ar cita tipa cilvēkiem, kas pasauli tver ar redzi un priecājas par visu, ko ir ieraudzījuši (vizuālais tips), vai satiekas ar tiem, kam ļoti svarīgs ir tas, ko viņi ir dzirdējuši (audiālais tips), viņiem šķiet, ka ir sabiedrībā neiederīgi un šajā pasaulē nākuši pārpratuma dēļ. Tāpēc bieži pieļauj kļūdu — vēloties būt ārpus burzmas un trokšņa, viņi norobežojas, zināmā mēri paši sevi izstumjot no sabiedrības. Ar laiku, saprotot, ka sabiedrība viņus ne tikai neaicina pie sevis, bet ir pilnībā aizmirsusi, šo cilvēku dvēselē notiek liels lūzums un viņi jūtas atstumti, nevajadzīgi un nemīlēti.
Audiālā tipa cilvēki apkārtējo pasauli uztver ar dzirdi, tādēļ viņiem ir ļoti svarīgi pastāstīt ģimenei, draugiem vai darba biedriem par savu iekšējo pasauli, pārdzīvojumiem utt. Ja viņiem šādas izdevības nav, piemēram, partneris ir kinestētiskā tipa cilvēks, šis cilvēks laulībā jutīsies ļoti vientuļš.
— Vai ir kādas zāles pret vientulību?
— Pats svarīgais ir palīdzēt cilvēkam saprast, ka viņš ar šādām izjūtām pasaulē nav viens pats. Psihologi to ļoti labi apzinās, tādēļ radītas atbalsta grupas cilvēkiem ar vienu un to pašu problēmu, piemēram, interešu un iepazīšanās klubi, pensionāru klubiņi. Atnākot uz kādu pasākumu, cilvēks zina, ka te viņš var atrast sev līdzīgi domājošos un jūtošos.
Cilvēkus nevar «pārprogrammēt», taču, ja kādam šķiet, ka sabiedrība viņu nepieņem, psihologs var pateikt, kāpēc tā notiek, un piedāvāt veiksmīgākus uzvedības modeļu paraugus. Tos īstenojot, cilvēks var kļūt sabiedriskāks un veiksmīgāks.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
