|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
«Nekāp tik augstu – nokritīsi!», «Nestaigā pa tumsu – izvaros!», «Tik vēlu nav mājās – ka tik nav noticis kas slikts!» Līdzīgus izteikumus droši vien gadījies dzirdēt ikvienam, jo gandrīz katrā ģimenē atradīsies kāds, kuram raizēšanās ir kļuvusi par dzīvesveidu.
Sākumā cilvēks, sastopoties ar šādu slimīgu attieksmi pret dzīvi, mēdz pārdzīvot vai protestēt. Vēlāk, katru dienu kontaktējoties ar mūžīgu rūpju nomākto personu, gluži nemanot ar raizēšanās vīrusu aplīp arī pārējie. Īpaši bēdīgi, ja ar šādu cilvēku kopā spiests dzīvot mazs bērns. Psihologi brīdina: tas ir bīstami, jo gluži tāpat kā savās atvasēs cenšamies ieaudzināt paļaušanos uz sevi, uz savām zināšanām un intuīciju, varam viņiem nodot mantojumā arī nedrošību un bažas. Bieži vien gudri un talantīgi cilvēki nesasniedz lielus mērķus tikai tāpēc, ka baidījušies uzsākt ko jaunu vai arī paklausījuši kādam, kurš teicis: tev tāpat nekas nesanāks. Taču, lai kaut ko dzīvē sasniegtu, ir jātic, ka izdosies, un vajadzības gadījumā arī jābūt gatavam riskēt.
Normāli, ja cilvēka organisms mobilizējas trauksmei, kad tas nepieciešams – piemēram, sargājot paša vai tuvinieka dzīvību, pārdzīvojot smagu emocionālu traumu. Taču šāda raizēšanās parasti ir pārejoša. Tiem, kuri uztraucas nepārtraukti, organisms visu laiku funkcionē paaugstinātas trauksmes gatavībā. Tad sašaurinās asinsvadi, līdz ar to tiek traucēta asins pieplūde smadzenēm. Baiļu sajūta izraisa sirdsklauves, un cilvēks aizvien vairāk sāk koncentrēties uz savām izjūtām, nevis veicamo uzdevumu. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc tie, kuri nav iemācījušies pārvarēt savu trauksmi, dzīvē gūst mazākus panākumus nekā optimistiski noskaņotie, par sevi drošie un pārliecinātie.
Mūžīgo kreņķu rezultātā ievērojami cieš dzīves kvalitāte, turklāt uzturēties šāda cilvēka klātbūtnē kļūst apgrūtinoši. Neviens nevēlas visu laiku klausīties žēlabās, tāpēc bēdu pārņemtais laika gaitā kļūst par atstumto. Vairumā gadījumu iespēja, ka notiks kas slikts, ir tieši tikpat liela, cik varbūtība, ka viss galu galā beigsies labi. Tikai cilvēki tās reizes, kad nelāgās priekšnojautas nav piepildījušās, atceras daudz retāk. Arī tad, ja noticis sliktākais, auglīgāk būtu pārdomāt neveiksmes iemeslus, nevis aprobežoties ar sarunām par drūmajām priekšnojautām. Nedomā sliktas domas, un nekas slikts ar tevi nenotiks, vēsta sens teiciens. Lai gan ne vienmēr var tam piekrist, taču ieklausīties šajā padomā noteikti ir vērts.
 |
Reklāma |
|
|
Satrauktiem cilvēkiem raksturīga haotiska un neauglīga darbošanās, uz ko rosina neapzināta vēlme mazināt savu trauksmi. Tāpēc, pirms metamies palīgā, labāk būtu pajautāt, vai šim cilvēkam vispār nepieciešama mūsu palīdzība un, ja ir, tad kāda konkrēti.
Malka raižu ugunskurā
Nesen ASV veikts pētījums vēsta, ka nomākti cilvēki visbiežāk dod priekšroku skumjām filmām, grāmatām un mūzikai. Tā viņi nokļūst aizvien tuvāk apburtajam lokam, no kura izkļūt paša spēkiem izdodas vien retajam. Jaunie, skumjie pārdzīvojumi ir kā malka viņu raižu ugunskurā. Rezultātā nepārtrauktā bēdāšanās un uztraukšanās kļūst par tādu pašu atkarību kā narkomānija un alkoholisms. Otra galējība – apzināta izvairīšanās no negatīvas informācijas. Arī šāda attieksme sašaurina dzīves kvalitāti, jo cilvēkam jāspēj negatīvo informāciju uztvert adekvāti.
Visbiežāk raizēšanās galvenais iemesls ir nesakārtotas attiecības. Atklājas, ka vecāki ar bērnu vai arī paši savā starpā nav nemaz izrunājuši, cikos kurš būs mājās, bet uztraucas, ja kāds kavējas. Daudz produktīvāk taču būtu padomāt, ko es šobrīd varu darīt lietas labā, lai nebūtu jāuztraucas; varbūt pazudušajam bērnam vai vīram ir telefons? Ja piezvanīt nav iespējams, vislabākais – saglabāt vēsu prātu un pataupīt savu enerģiju līdz brīdim, kad patiešām būs nepieciešama konkrēta rīcība.
Visbiežāk gan pazudušie pēc kāda laiciņa sveiki un veseli atgriežas mājās. Tikai šajā brīdī viņus parasti sagaida dusmīga mamma (sieva, vīrs, omīte, opītis…) Ja jau raižu iemesls bija bažas par tuvinieku, tad kur gan palicis prieks par viņa atgriešanos? Vairumā gadījumu tomēr nākas secināt, ka negatīvo emociju pamatā ir egoistiskas dusmas par to, ka bērns, vīrs vai kāds cits radinieks atļāvies sagādāt uztraukumus. Atzīt gan to nav viegli.
Raizēšanās nevienā situācijā nedrīkst būt kritērijs jūtu stiprumam. Ja uztraukumam nav nopietna pamatojuma, atbildība par savām raizēm jāuzņemas pašiem, nevis jāuzveļ visa vaina citiem. Nevienas attiecības nav iespējamas bez savstarpējas uzticēšanās. Cilvēkiem, kuri par visu raizējas, bieži raksturīga tendence – visus kontrolēt un paturēt savā redzeslokā. Taču tas lielākoties nozīmē – apzināti vai neapzināti nepārtraukti zāģēt tuviniekus ar savu neuzticību. Daudzus šādus nevajadzīgus pārpratumus palīdz atrisināt elementāra vienošanās par noteikumiem, kurus, vienam otru respektējot, ievēro visi ģimenei piederīgie.
– Man jau vāji nervi, es neko tur nevaru izdarīt! – nereti dzirdam no tiem, kuriem raizēšanās kļuvusi par dzīvesveidu. Cilvēkiem, kuri bieži raizējas, tiešam mēdz būt labilās nervu sistēmas tips. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka šādā gadījumā vienīgā izeja ir nomierinoši medikamenti. Jo tie jau tik un tā neizmaina domāšanu. Daudz svarīgāk – noskaidrot uztraukumu patieso iemeslu.
Varbūt vainīgs zems pašnovērtējums? Cilvēki ar zemu pašapziņu neapzināti vēlas piesaistīt sev uzmanību, par kādu raizējoties. Taču patiesībā viņu raizes nevienam nav vajadzīgas. Daži uztraukuma brīdī turpretī drudžaini cenšas novērst savas domas no situācijas, kas viņus uztrauc, un sāk lasīt spraiga sižeta grāmatu vai skatīties līdzīga rakstura filmu. Taču arī tā ir tikai bēgšana no sevis. Lielākā vērtība tomēr ir iemācīties savām raizēm pateikt nē un nepieļaut, ka tās saēd veselību un attiecības ar tuviniekiem. Ne velti sens teiciens vēsta: sargā sevi, un Dievs tevi sargās!
Konsultēja psihoterapeite Gunta Jakovela.
Palīdzēt otram varam tikai ar reālu darbību, nevis ar raizēšanos!
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
