|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
«Pasaku terapija ir viens no veidiem, kā cilvēks var atrast sevī kādus jaunus, līdz šim neapzinātus resursus, ko vēlāk var izmantot dzīvē. Tas ir kā tilts starp identitāti «kas es esmu» un realitāti «kas es vēlos būt»,» skaidro pasaku terapeite Iveta Gēbele, kura ir beigusi Pasaku terapijas institūtu Sanktpēterburgā un tagad pasakas, mītus un stāstus izmanto cilvēku dziedināšanā.
Varam modelēt savu dzīvi
Pasakas kā brīnumstāstus mums ir stāstījušas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas vairākās paaudzēs. Diezin vai kāds vispār ir uzaudzis bez pasaku klausīšanās. Dzīvē mums ir viens at-tiecību modelis, ko esam pārmantojuši no ģimenes, bet pasaku terapija māca mūs izvērtēt savu rīcību, iejūtoties konkrētu tēlu lomās, iepazīties ar citiem attiecību modeļiem, izprast tos un tad izvēlēties sev piemērotāko. Pasakā ir viss, ar ko sastopamies reālajā dzīvē, tur arī ir parādīti risinājumi, cēloņsakarības. Šī terapija ir iespēja atrast risinājumus dzīvē samilzušajām problēmām un psihosomatisko slimību ārstēšanai, par pasaku terapijas būtību stāsta Iveta Gēbele.
«Šajā terapijā strādā gan individuāli, gan grupās. Individuālā darbā tiek spriests, kāds attiecību modelis, dzīves stils ir galvenais cilvēka dzīvē, kāda ir viņa dzīves pasaka. Iepazīstamies ar arhetipiem, kādi ir cilvēka dvēselē, caur tiem cilvēks iepazīst pats sevi, labāk izprot savu uzvedību, jūtas un emocijas,» atzīst Iveta.
 |
Reklāma |
|
|
«Pirmais solis ir apzināšanās, kas es esmu un ko daru. Kādā vidē dzīvoju un kāds ir mans dzīvesstāsts. Cilvēks atrod šo arhetipu un var mainīt dzīves scenāriju. Ja neder viens, meklējam citu,» skaidro pasaku terapeite. Pasaku terapijas grupu nodarbības dalībnieks ir reizē režisors un dramaturgs. Viņš uzraksta savas dzīves jauno pasaku, un visa grupa pēc tam spēlē. Autors, skatoties no malas, skatās, sajūt, vai viņam pasaka patīk vai nepatīk. Ja nepatīk, tā tiek pārveidota.
Brīnumainākais ir tas, ka pēc tam viss uzrakstītais un izspēlētais piepildās dzīvē, priecājas Iveta. Būtībā tā ir savas dzīves modelēšana. Un, iepazīstot pasaku tēlus, cilvēks noskaidro, kas viņš šajā dzīvē patiesībā ir. Grupas terapijas programmā ir septiņu nodarbību cikls, kuru laikā cilvēks apzinās šos tēlus, uzraksta pasaku un izspēlē.
Sprīdītis vai Antiņš
Iveta Gēbele savu pasaku terapijas programmu veidojusi, izmantojot 19. gadsimta sākuma krievu folklorista Vladimira Propa pētītās brīnumpasakas struktūru. Viņš izpētījis dažādu tautu pasakas un konstatējis, ka tām ir vienāda struktūra, atšķirīgi ir tikai tēli, darbības vietas, dažādas nianses, kas raksturīgas katrai kultūrai.
«Izmantojot šos pasaku tēlus, iepazīstam tos un arī to, kas patiesībā esam šajā dzīvē. Vai Antiņš, kurš jāj stikla kalnā, vai meklētājs Sprīdītis, vai apburta princese, kura, sēžot tornī, vēl kaut ko gaida,» skaidro psiholoģe. Nodarbībās katrs, vispirms izmantojot savu dzīves pieredzi, iepazīstas ar saviem dzīves tēliem – ar labo un ļauno, ar palīgiem un šķēršļiem. Tikai tad var kaut ko mainīt. Piemēram, viens cilvēks ir neapmierināts ar savu dzīvi, bet nezina, kā mainīt situāciju, viņš jūtas bezspēcīgs, citu savukārt neapmierina dzīves situācija, un viņš gatavs doties pasaulē kā Sprīdītis, lai to mainītu.
Tikmēr princese noburta sēž tornī vai Pelnrušķīte dzīvo pie pamātes. Jātiek no šīs situācijas laukā, jāsaprot, kādu mācību var gūt un ko var mainīt.
Gan pasaku terapijai grupā, gan individuāli katrai ir savi piekritēji. «Grupām tas izvēršas kā interesants pasākums, turklāt īpašais ieguvums ir tas, ka dalībnieki kļūst labi draugi, iegūst pozitīvu pieredzi savstarpējās attiecībās. Savukārt cits cilvēks labāk izvēlēsies savu pazaudēto radošo dzirksti atrast ar pasaku terapijas palīdzību individuāli,» tā Iveta.
Ārā no pazemes
Pasaku terapija ārstē un harmonizē cilvēka dvēseli un maina vērtību sistēmu. Taču tikai tad, ja viņš patiešām vēlas pieņemt kaut ko jaunu savā dzīvē. «Ar pasakas palīdzību cilvēks pats var atrast sevi un tikt pāri stagnācijai,» stāsta psiholoģe. «Pasaku terapija ļoti labi «izved» no krīzēm un pārdzīvotajām traumām, palīdz ārstēt depresiju. Terapijā mēs ar klientu kopā nolaižamies «alā – pazemē», kur mīt dusmas, bailes, šausmas un sāpes. Vienam pašam cilvēkam tur ir bail doties, bet kopā ar speciālistu tas ir iespējams. Lai izietu no pazemes ar dāvanām, kā jau tas daudzu tautu pasakās mēdz notikt, jāizpilda dažādi noteikumi. To arī kopīgi mācāmies,» skaidro Iveta. «Cilvēks pats tiek ārā no krīzes, jo mūsos visos iekšā ir resurss un spēks. Jāprot tikai to izmantot,» ir pārliecināta speciāliste.
Ja pasaku terapija tiek izmantota, strādājot ar bērniem, harmonizējas bērna personība un stabilizējas vērtību sistēma.
Cilvēkiem vajadzētu būt radošiem un nebaidīties sasniegt savas dzīves mērķus, saka pasaku terapeite: «Ja cilvēki neraksta savas dzīves pasakas paši, tad noteikti kāds to dara viņu vietā, visbiežāk tās ir bailes, dusmas, šaubas vai kādi tuvinieki, priekšnieki, vai kāds cits, uz ko dusmojamies. Bet nav jau jēgas dusmoties – paši vien esam savas dzīves grožus palaiduši vaļā. Tāpēc ir laiks paņemt tos savās rokās un dzīvot tā, kā vēlaties! Dzīvojiet ar prieku, meklējiet, un jūs atradīsiet!»
Pieredze
Laimīgas beigas
- JĀNIS: «Pasaku terapijā tāpat kā dzīvē jāiztur dažādi pārbaudījumi un grūtības, taču tas notiek saudzīgā veidā. Pasaka dod iespēju saprast savas domas, jūtas un attieksmi pret citiem cilvēkiem, kā arī apjaust, kādus likteņa scenārijus esam paši sev piespēlējuši. Pēc terapijas sirdī ir palicis miers, jo zinu, ka visām pasakām ir laimīgas beigas...»
Lido brīva
- INGA IGAUNE: «Par pasaku terapiju varētu stāstīt spīdošām acīm un lielu, platu smaidu uz lūpām, jo tā ienesa brīnumu un pārvērtības manā dzīvē. Vispirms pēc pasaku terapijas ķīmiski iztaisnoju savus sprogainos matus jeb, precīzāk sakot, par dārgu samaksu tos sabojāju. Dažus mēnešus vēlāk aizgāju no darba, jo nolēmu realizēt gandrīz 10 gadus loloto sapni par savu viesnīcu. Esmu nopirkusi zemi ar milzīgu vecu ēku, ko plānoju pārveidot par viesnīcu. Un tas viss manā dzimtajā pusē Aknīstē!
Sešus mēnešus pēc terapijas laba draudzene no Lietuvas man dzimšanas dienā uzdāvināja lidojumu ar gaisa balonu. Tajā satiku savu taurenīti. Vienīgais, ko lidojot spēju darīt, bija klusēt un baudīt mirkli... Kā arī pieņēmu lēmumu – būšu gaisa balona pilote!
Pašlaik jau 6 mēnešus esmu ceļā uz savu mērķi – pilota licences iegūšanu. Mācības notika Lietuvā un viss mācību process tikai lietuviešu valodā. Vispirms 8 skolas eksāmeni, pēc tam tikpat Civilās aviācijas administrācijā. Četri no 8 eksāmeniem ir tādi paši, kādus kārto lidmašīnu piloti. Ieguvums milzīgs – jauni draugi un paziņas, interesantas zināšanas. Pēc eksāmenu kārtošanas – četri kilogrami nost, līdz ar to fiziskā forma labāka nekā skolas gados. Tad es sapratu, ka tas taurenītis, ko neapzināti biju izvēlējusies par savas pasakas galveno varoni, esmu es pati! Es lidoju gan emocionālā nozīmē, gan praktiskā, jo praktiskiem ir jābūt 16 pašrocīgiem lidojumiem.
Tagad pēc piektā lidojuma man ir sajūta, ka esmu izgājusi nopietnāko terapiju savā mūžā – un tā bija Lidojuma terapija, uz kuru mani atveda Pasaku terapija. Paldies tev, pasaka, pasaciņa! Es lidoju un esmu brīva!»
Lai cik stiprs būtu pārdzīvojums, nav tādu cilvēku, kuriem nebūtu spēka tikt ārā no krīzes.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
