|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Smiltis ir ietilpīgs simbols jau pašas par sevi. Kopš seniem laikiem tās izmantotas gan dažādos rituālos, gan dziedniecībā un zīlēšanā, pieminētas sakāmvārdos un parunās, kur tās galvenokārt apzīmē mainīgo, nepastāvīgo, īslaicīgo. Celt māju uz smiltīm. Aizplūst kā smiltis starp pirkstiem. Būvēt smilšu pilis. Bet uz katru lietu šai pasaulē var paraudzīties arī no citas puses. Smiltis ir lielisks materiāls, viegli veidojams un pārveidojams. Katrs, kurš reiz cēlis smilšu pili – nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē –, zina, kā tas var aizraut. Pludmale vai smilšu kaste patiesībā ir ļoti radoša vide. Vasarā jūrmalā taču bieži redzam, kā tā ievelk sevī vispirms mazākos, pēc tam lielākos un arī pavisam lielos un solīdos ģimenes locekļus, kuri ar prieku nododas smilšu piļu arhitektūrai, daudz nebēdājot, ka jau pēc dažām stundām šos šedevrus aizskalos paisums...
Nu jau gadu desmitiem ilgi smilšu kastei – patiesībā pat divām smilšu kastēm, kas novietotas līdzās – ir vieta arī psihologa un psihoterapeita kabinetā. Tās vajadzīgas metodei, ko sauc par smilšu terapiju. Māja apmeklēja ģimeņu psiholoģisko atbalsta centru Līna, kur ieskatu smilšu terapijas norisē sniedza klīniskā psiholoģe, psiholoģijas maģistre Inga Skreitule-Pikše.
Spēlēties – tas ir labi
Uzlūkojot telpu ar smilšu terapijas piederumiem, pirmais iespaids ir tāds, ka esi nonācis bērnudārzā vai rotaļlaukumā, vārdu sakot, vietā, kas ierīkota, lai spēlētos. Spēlējas taču bērni. Psiholoģe pastāsta, ka sākotnēji smilšu terapija patiešām arī bijusi domāta tikai bērniem. Par tās pamatlicēju uzskata britu pediatri Margaretu Lovenfeldi, kura pirmā aprakstīja smilšu terapiju kā ārstēšanas metodi. Pēc Pirmā pasaules kara, strādājot ar bērniem, kuri pārcietuši kara šausmas viņas senču zemē Polijā, M. Lovenfelde ievēroja, ka daži no viņiem, neraugoties uz smagajiem pārdzīvojumiem, ir dzīvespriecīgi un attīstās labi. Viņa pievērsās bērnu psiholoģijai, veica daudz pētījumu un nonāca pie atziņas, ka spēlēšanās ir ļoti svarīga bērna attīstībai. Pati terapijas ideja ārstei ienāca prātā, lasot pazīstamā rakstnieka Herberta Džordža Velsa grāmatu Spēles uz grīdas, kurā viņš stāsta, kā ar saviem mazajiem dēliem dienām ilgi spēlējis piedzīvojumu spēles. Var teikt, ka smilšu terapijas ideja nāk no bērnu un visu citu cilvēku dziņas spēlēties, un ka atgriešanās pie savas bērnības pieredzes ir dziedinoša. Pagājušā gadsimta 50. gados M. Lovenfelde Londonas bērnu psiholoģijas institūta spēļu istabā novietoja divas kastes ar smiltīm, ūdeni, bet blakus salika dažādas sīkas figūriņas un citus materiālus. Bērni no tā visa sāka veidot pasauli – tā viņi dēvēja šīs smilšu bildes, un daktere Lovenfelde savu jaunizveidoto terapiju nosauca par pasaules radīšanas metodi. Pie viņas to apguva psihoterapeite Dora Kalfa, kura vēlāk izveidoja un aprakstīja smilšu terapijas teorētiskos principus, mācīja šo metodi citiem un sāka to izmantot darbā ar pieaugušiem. Tagad metodi lieto dažāda vecuma cilvēkiem, arī pāriem, ģimenēm, grupām. Tā palīdz ne vien problēmu gadījumā, bet arī veicina personības izaugsmi.
 |
Reklāma |
|
|
Kā tas notiek
Smilšu terapijas kabinetā ir mierīga, patīkama gaisotne, droša vide, kur nekas netraucē radoši nodoties darbam smilšu kastē. Vienā smilšu kastē ir sausas, otrā – mitras smiltis, kurām pēc vajadzības var pievienot vēl ūdeni. Smilšu kastes lielums izvēlēts tāds, kas vislabāk atbilst cilvēka redzeslaukam, iekšpuse izkrāsota zilā krāsā, kas attēlo gaisu un ūdeni. Smilšu bildes veidošanai tiek piedāvāts plašs materiālu klāsts. Te ir figūriņas – dažādu laikmetu un kultūru pārstāvji, reāli cilvēki, fantāzijas tēli un dievības, dzīvnieki, koki, akmeņi, puķes, mājas, tilti, visdažādākie sadzīves priekšmeti, transporta līdzekļi utt. Smilšu bildes likšana jau pati par sevi var iedarboties nomierinoši un atbrīvot no iekšējās spriedzes. Cilvēks var arī stāstīt un paskaidrot, kāpēc izvēlas tos vai citus objektus, bet var arī nerunāt. Terapijas process ir konfidenciāls. Ja, piemēram, viens no dzīvesbiedriem nevēlas, lai otrs redzētu viņa veidoto smilšu bildi, vai arī bērns nevēlas, lai viņa darbu redz vecāki, psihologs to respektē. Bildes tiek arī fotografētas un profesionāli interpretētas. Tas nav vienkārši, jo jāizprot, ko katrs tēls, katrs objekts nozīmē konkrētajam cilvēkam. Nozīme var būt arī tam, vai cilvēks bildei izmanto daudz objektu vai vairāk veido to no pašām smiltīm. Nav pareizu un nepareizu bilžu, vienīgi – tām jābūt patiesām. Vēlāk, salīdzinot noteiktā laika posmā gatavotās smilšu bildes, var spriest par pārmaiņām, kas norisinās cilvēkā.
Runā simbolu valodā
Smilšu bildes veidošana dod iespēju izteikties simbolu valodā, kas ir viena no senākajām cilvēku sazināšanās formām. Tā ļauj saprasties dažādu kultūru un vecumu ļaudīm. Vienlaikus tā ir kā tilts starp paša cilvēka apziņu un zemapziņu. Katra smilšu bilde simboliski attēlo daļu no viņa iekšējās pasaules. Šo pasauli var redzēt, var mainīt, un tas palīdz cilvēkam atgūt izjūtu, ka viņš nosaka savu dzīvi. Smilšu bildē var modelēt situācijas un uzskatāmi attēlot iekšējās izmaiņas, kas cilvēkā notikušas. Tas palīdz smagās situācijās, kad piedzīvoti zaudējumi, izjukušas attiecības, bijušas lielas problēmas ģimenē. Pieaugušam cilvēkam pārdzīvotais šķiet mazāk biedējošs, ja tas nav jāizsaka vārdos, savukārt mazi bērni pat gribēdami neprot formulēt savas domas un jūtas, un smilšu bilde var būt vienīgais veids, kā tās izpaust. Smilšu terapijas metodes pamatā ir pārliecība, ka cilvēka psihei piemīt virzība uz pašizdziedināšanos un veselumu.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
Galvenais grāmatvedis
Visas vakances
