|
|||||||||||||||||||||||||
|
|
|||||||||||||||||||||||||
|
Tā ir iegājies, ka parasti nav bijusi vēlme atgriezties pie jau rakstītiem tekstiem. Tomēr palaikam pieķeru sevi pie domas, ka uzpeld arvien jaunas nepateiktas lietas, kuras prasās tikt ieaustas jau it kā pabeigtā un malā noliktā audumā. Kaut gan — šis audums jau pēc būtības nekad nav pabeidzams.
To var papildināt bezgalīgi, un tas īsteni atdzīvojas tikai tad, ja ietver Visu Lietu Kopību. Taču to, savukārt, nav iespējams aprakstīt vārdos. Pat bezgalīgi daudz vārdos ne. Tomēr pie pasen tapušā «Došanas un ņemšanas» raksta nedaudz vārdus atļaušos pierakstīt (un nedaudz vārdus atļaušos šoreiz izmest), jo papildinājums akcentē svarīgas lietas.
Domājot par kopsakarībām ap mums, atkal un atkal nākas atklāt, cik ļoti it kā šķietami atsevišķi procesi atspoguļo lietu universālo kārtību. Viens no šādiem procesiem varētu būt mūsu savstarpējās mijiedarbības jeb enerģijas apmaiņas process vienam ar otru (šeit un turpmāk rakstā ar «došanu» un «ņemšanu» domāti tieši enerģētiskie — ne mantiskie — procesi).
Cilvēks ir sabiedriska būtne. Mijiedarbība ar citiem cilvēkiem notiek vairāk vai mazāk nepārtraukti. Iesaistīto personu loks var būt neliels (ģimene), var būt lielāks (darba kolektīvs), varbūt vēl lielāks (lielveikals, iela), var būt pavisam liels (masu pasākums). Šajā mijiedarbībā notiek nepārtraukts enerģijas apmaiņas process. Turklāt droši vien var apgalvot, ka enerģijas apmaiņas intensitāte ir apgriezti proporcionāla iesaistīto personu lokam (protams, te var būt izņēmumi, piemēram, ja kāds sniedz koncertu vai lasa lekciju lielai auditorijai. Taču te mēs vairāk runājam par ikdienas dzīves situācijām). Visintensīvāk mijiedarbība notiek ģimenes lokā ar tuvajiem cilvēkiem. Šeit atkal varētu runāt par to, kā mēs satiekam un kā mēs izvēlamies sev tuvos cilvēkus, taču tā būtu cita saruna.
 |
Reklāma |
|
|
Tagad paiesim dziļāk.
Vispirms padomāsim par populāro Bībeles frāzi, ko Jēzus nosauc par augstāko otro bausli: «…tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu» (Mat 22,39). Ne velti atskaites punkts frāzē ir «kā sevi pašu». Respektīvi, ja cilvēks mīl sevi pašu, viņš gatavs un spējīgs mīlēt arī tuvāko. Ja cilvēks nemīl sevi, viņš tuvāko nespēj mīlēt. Un ko tad citu, ja ne dot, nozīmē mīlēt? Turklāt dot bez nosacījumiem, negaidot, ka kaut kas jāsaņem pretī (ja tas nebūs tā, tad pareizāk ir runāt par tirgošanos, nevis mīlestību). Citiem vārdiem sakot, cilvēkam jāpiepilda savs kauss tā, ka tas plūst pāri malām, — tad cilvēks ir gatavs PATIESI dalīties, jo viņam nosacījumi neeksistē — viņa paša kauss ir pilns! Ja daloties tiek tukšots savs nepilnais kauss, cilvēkā paliek nosacījums — jāpiepilda savs kauss. Un sākās ķēdes reakcija — [šķietami] labprātīgi ziedojoties vienā situācijā, cilvēks vardarbīgi kādam līdzcilvēkam atņem enerģiju citā situācijā. Citādi vienkārši nevar būt, jo cilvēka sūtība ir — dzīvot ar pilnu kausu (lasi — būt laimīgam)! Šajā sakarā beigsim sevi muļķot ar jēdzieniem «nesavtība», «uzupurēšanās», «ziedošanās» u. c. — tas nav nekas cits kā domājošā prāta triki aiz cēliem jēdzieniem nomaskēt un neredzēt savu nepiepildītību. Ja kādam šeit rodas vēlēšanās piesaukt Jēzu kā upurēšanās paraugu, to var droši darīt. Jēzus bija Būtne, kas arī pie krusta palika ar pilnu kausu — Viņš turpināja mīlēt visus cilvēkus, neskatoties ne uz kādiem pret sevi vērstiem nodarījumiem. Jūs teiksiet: nu, jā, bet tas jau bija Jēzus! Jā, Viņš bija dižs. Toties mūs ikdienā neviens jau it kā krustā nesit, pārbaudījumi nav salīdzināmi… Rīkosimies nesavtīgi, taču ar piepildītiem kausiem! Tad tas būs patiesi, no sirds, bez nosacījumiem, tad arī viens no augstākajiem baušļiem būs izpildīts, neradot enerģētiskus kropļojumus Esamības laukā.
Jau tika akcentēts, ka kausa piepildītība nenozīmē materiālo vērtību pārbagātību. Trešais tēvadēls latviešu tautas pasakās dalās ar ubagu savā pēdējā maizes riecienā. Taču viņš dara to, pašam esot ar piepildītu kausu! Pasakās viņš par to tiek bagātīgi materiāli atalgots, jo «kam ir, tam tiks dots…». Pasakas lieliski ilustrē šo Esamības rotaļu un ir svarīgi saprast, ka Esamības priekšā nav iespējams izlikties. Nav iespējams notēlot piederību pie «kam ir» statusa. Tam, «kam ir», vairs nevajag. Un tad, kad vairs nevajag, Esamība mēdz dot, turklāt dot patiesi, dot tā, ka no guvuma vairs nerodas vilšanās. Nav jau par ko vilties, jo tāpat visa kā ir gana, kauss taču ir pilns!
Pakavēsimies pie tā, kā nereti notiek ņemšana un kā notiek došana. Standartsituācija — viens intensīvi žēlojas otram par to, cik grūta dzīve. Tad, kad pirmais ir tā kārtīgi izžēlojies, viņš pēkšņi sajūtas stipri labāk. Un ko otrais? Otrais parasti šādās reizēs jūtas iztukšots. Pirmais ir varmācīgi atņēmis enerģiju otrajam. Ko darīt otrajam? Varianti ir tikai divi — nolaupīt no kāda cita cilvēka vai atgūt enerģiju meditācijās, ejot pie dabas. Daba ir varens enerģijas rezervuārs! Principā jau atgūt enerģiju var arī, nenodarot pāri cilvēkiem. Tikai paliek atklāts jautājums — vai bija pareizi aprakstītajā standartsituācijā šo enerģiju dot? Prāts tūlīt kliegs — jā! Dot vienmēr ir labi! Taču vai nav tā, ka, dodot zivi, mēs attālinām cilvēku no iemācīšanās pašam makšķerēt? Vai nav tā, ka mēs šādi tikai aizkavējam cilvēku pašam iemācīties piepildīt savu kausu? Un vai nav tā, ka šādi mēs nostājamies pret Esamības likumiem?
Kāds iesauksies: bet kā tad paliek ar viedo sakāmvārdu «Dots devējam atdodas»? Sakāmvārds, protams, paliek spēkā. Taču, tāpat kā atdodas dotais, pilnā mērā «atdodas» arī pēc tam varmācīgā ņemšana. Un vēl pilnākā mērā «atdodas» arī Esamības likumu pārkāpšana!
Var padomāt par šādu lietu — kālab daži cilvēki šķiras no dzīves ļoti viegli, bet dažiem nākas ilgi būt kopjamiem līdz pat aiziešanai. Nereti nākas dzirdēt — nav taisnības dzīvē! Šis taču bija tik labs cilvēks, visiem palīdzēja, par ko viņam tagad šitā jāmokās?! Protams, šeit var būt dažādi gadījumi un dažādi cēloņi, taču viens no galvenajiem varbūtējiem — tās ir sekas ilgstošai došanai, pašam esot ar tukšu kausu. Ārēji došana varbūt bija notikusi ar smaidu (vai tāpēc, ka tā ir «pareizi», tā «vajag», tā «dara visi»), taču iekšēji tā ir bijusi piespiedu akcija tukšā kausa dēļ. Esamības rotaļās var novērot dažādas līdzsvara izpausmes. Viena no tām — došana kā piespiedu akcija izraisa ņemšanu kā piespiedu akciju — nespēju pašam sevi aprūpēt.
Ikdienā enerģiju mijiedarbību standartsituācijas var būt daudzas un dažādas. Kašķīga sievasmāte, nemitīgi «uzbraucošs» priekšnieks, greizsirdīgs vīrs, piekasīgs kolēģis — šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Visos gadījumos ir runa par kāda nepiepildītību un vēlmi varmācīgi atņemt enerģiju.
Šajā pašā sakarā varam pieminēt atšķirību starp jēdzieniem «vienatne» un «vientulība». Vienatne ir situācija, kuru bauda piepildīts cilvēks. Vientulība ir situācija, kurā cieš nepiepildīts cilvēks. Cik patiesībā viss ir vienkārši! Līdzīgi — līdzjūtība, līdzcietība varētu būt mīlestības pavadīta sekošana līdzi kādam nepatīkamam procesam, kurā iesaistīts līdzcilvēks, līdzcilvēka stiprināšana. Vienaldzība — sekošana līdzi, tikai bez mīlestības.
P.S.
«Gūt var ņemot, gūt var dodot,
Dodot gūtais neatņemams»
(Rainis)
Lasītājs var pats padomāt par šo rindu saistību ar rakstā pausto.
Piezīme: Ģirts
 |
Rakstam ir 4 komentāri |
Apollo neatbild par portāla lasītāju ievietotiem komentāriem. Apollo aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda. Aicinājuma ignorēšanas gadījumā Apollo ir tiesības dzēst neatbilstošus komentārus portālā, kā arī liegt lietotājam turpmāku pieeju portālam. Vēršam Apollo lietotāju uzmanību, ka interneta vide nav anonīma vide un Apollo ir pietiekami tehniskie līdzekļi, lai komentētājus identificētu.
Apollo, Dzirnavu iela 105, Rīga, LV-1011, tālr. 177
© 2005 SIA Lattelecom, visas tiesības paturētas.
